Man pietrūkst manu es-visus-nogalinu sapņu.

Apģērbs gandrīz kā astoņdesmitajos, mati - tīrasiņu septiņdesmitie, un acis kā sešdesmitajos. Bet īsus ieloču svārciņus vējainā sestdienas rīta pastaigā labāk tomēr nevilkt, lai gan nenoliedzami - tie ieinteresētie un sašutušie skatieni bija to vērti. Jā, man zem garā mēteļa, izņemot mani pašu, nekā cita nav, ha ha. Bet Drogu pārdevējam bija smuks mazā pirkstiņa gredzens, un viņu manāmi piesaistīja mani mati.