If I had a gun, there'd be no tomorrow.

Vakardienas lēmums "rīt es gatavošu" šodien izpaužas kā nūdeļu apliešana ar vārošu ūdeni, bet tas tā; tiek turpināta Life Before Man, naži ir veiksmīgi paslēpti, es vēl joprojām esmu skolotājas mīlule, ak, jā, un dažus es šodien neizmērojami nicinu. Un jau esmu teikusi, ka uz vecumu sāku kļūt mīkstsirdīga, jo vakar es pēc dažiem ilgojos. Un tās nūdeles ir tieši laikā.

Bet patiesībā jau tam visam nav nozīmes. Ne tam, kāpēc tu šorīt tik agri cēlies, ne tam, ka tagad tu dzīvosi filmā, ne grāmatā, ne tam, ka logiem nav aizkaru, bet tu tur mierīgi pastaigājies tikai apakšveļā un auskaros garumā līdz pleciem. Kāds vienmēr ir pirms tevis, sāpes no viena kājas īkšķa ir pārmetušās uz otru, tev ir hroniskas iesnas un pat piena paku tu neproti atvērt tā, lai nenolaistītu visu galdu. Bet tev taču ir labi tā, kā ir, vai ne, jābūt. Un tu nedomā. Tāpēc arī nedomā. Jo vienkārši jābūt.