Lasu par to, kā Muhammads devās uzprukumā. Tātad pēc 12. skološanās gadiem es vēl neesmu tas traģiskākais gadījums. Savā ziņā prieks apzināties.

UPD: Savukārt šis man asociējas ar kokteiļiem un žūpošanu: (runa ir par Arābijas tuksnesi) "Pirms 10 000 gadiem, kad tur beidzās ledus(..)."

Un vēl man patīk šis teikums: "Tikmēr Mu'awiya pa kluso ieņem Ēģipti un pakļauj Irāku." Gribētos gan redzēt, kā tādu platību kā Ēģipte var ieņemt "pa kluso".

Bērnībā es spoguļa priekšā uzvedu lugas; tikai divas - galvenās - lomas, abas tēloju es. Gan labo, gan ļauno tēlu; labajam ap pieri bija apsieta sārta šņorīte, sliktajam - violeta (parasti abas vienlaicīgi, atlika tikai pagriezties ar atbilstošās krāsas sānu pret spoguli un - gatavs). Es gan nezinu, ko mani mīļotie vecāki par tādām artistiskām izpausmēm domāja (izrādes parasti norisinājās pirms gulētiešanas un pie viņu istabas spoguļa), bet lai nu paliek. Toties mana mīlestība pret spoguļiem nekādīgi nav gājusi mazumā, tagad gan lugu vairs nav, bet tas jau man neliedz ar sevi spogulī aprunāties un pauzjautrināties ar interesantām grimasēm.

Un, ja smaida, tad tā, lai tikai viena zobu rinda redzama, nevis uzreiz visi trīsdesmit divi.