Tas, protams, nebija tas gudrākais, ko no paša rīta varēju izdarīt, bet lai nu paliek. Nezinu, vai tur pie vainas ir tikai pēdējais gads, pusgads, bet pēdējās skolas gadi šķiet riebīgākie, kādi vien ir bijuši. Ak, jā, labākā skola mūsu smalkajā mazpilsētā, tā jau ir. Tik daudz bija, bet tagad neko no tā visa vairs negribas teikt.
Un visam vēl pa virsu skolas fotoalbums ar Smukulīti 1 junioru. (Jā, bija arī "divi", un bija arī "seniors". Eh. Seniors bija mans major crush divu gadu garumā. Nu jā. Var jau būt, ka nebija nemaz tā skola tik slikta. Lai gan kāda tam tagad vairs starpība.)

Man visur rādās sazvērestības teorijas.
(Ar "visur" domāts "tur, kur to nav un nekādīgi, pavisam nekādīgi nevar būt".)

Oh, come on, tā jau vairs nav smieklīgi. Sapriecājos, ka man atkal būs gurķīši, ko uzgrauzt, jo "toreiz bija garšīgi". Nu ja, viena detaļa. Toreiz bija karaliene, kas to burciņu atmūķē, lai es pie tiem marinējumiem tieku.

Tā kā man rīt ir angļu valodas eksāmens, kurā smalki jāpārzina un jāmāk stāstīt 16 dažādi temati, es tagad spēlējos ar The Sims 2. (Jo visus Sex & The City ierakstu ripulīšus atstāju mājās.)

Es nezinu. Un varbūt man tomēr nevajag to dzīvi, nu, to, ar tumšsarkanajām sienām un pašai savu kaķi.

Ā, un vēl jau vispār tas, ka nu vienreiz, kad esmu ar mieru un pat tā kā gribu ar dažu labu aiziet uz kino un patējot, un vēl kaut ko tāpatās, visi ir prom. Nu, vai es esmu prom, whichever the case un no kuras puses skatās.