Zvans no mammas, zvans no tēta, un vienīgais, kas mani attur no lietu mešanas pa gaisu un bļaušanas baismīgā nebalsī, ir apziņa, ka tas ir absolūti neveselīgs piegājiens dīlošanai ar išūziem. (Un vēl arī tas, ka pēc tam pašai vien viss būs jāvāc.)
Jesus fuck, es esmu pieaudzis cilvēks, kad vienreiz beigsies tie centieni manu dzīvi dzīvot manā vietā.
Ja vien tagad vēl varētu savākt iekšas un to visu tā arī pateikt. Ugh.