Vakar neplānota šopingtripa ietvaros vienā no bodēm uztrāpījos vidusskolas klasesbiedrenei, kuru nebiju redzējusi kādus gadus septiņus, varbūt pat visus astoņus. Sveicināt nesveicināju, bet ne tur kaut kādu nedraudzīgu motīvu vadīta; lieta tāda, ka sākumā nodomāju, ka tā nekādi nevar būt viņa, jo izskatījās pārāk veca, un pēc tam, kad tomēr apjēdzu, ka tomēr ir gan, tāpēc, ka biju pārāk apstulbusi aiz tā, ka viņa izskatās tik veca.
Un tagad nespēju vien atkratīties no biedējošās domas par to, ka varbūt arī mans ģīmis no malas izskatās tikpat pelēks, noguris un izļurkāts, varbūt tas tikai man pašai spogulī tā izskatās, ka joprojām esmu tāds pats spriņģojoši spulgacains beibī animālis, kāds biju pirms nu jau teju vai dekādes. Varbūt pēdējais laiks sākt savu skatu uz kosmētikas veikalu savelkošajiem pretgrumbu plauktiem vērst.

Īsāk sakot, meklēju šortus, dabūju vecuma krīzi.