Nākamās trīs dienas jāiztur pilnīgā vienatnē išūzu pilna zvērudārza kompānijā, vienlaikus cenšoties pārāk neieslīgt paranoiskās iedomās tādēļ vien, ka esmu diezgan nekurienes vidū un ārā ir piķa melna tumsa ar periodiskiem pilnmēness uzplaiksnījumiem, bet nu gan jau; kā mūsmājās labpatīk smīkņāt, this too shall pass.
Un galējiem gadījumiem manā rīcībā ir vesela lielā upeņu balzama pudele un mazliet slimīgs daudzums neveselīgu ogļhidrātu un sāļu pilnu našķu, uz komunikācijām ir uzlikts mans trešās vietas kristāla zābaciņš (ļoti burtiski), savu neōnzaļo frotē pidžammu varu nenovilkt divdesmit četras stundas diennaktī, un nervu raustīgais brauciens ar automātisko ātrumkārbu draud tikai ceturtdien. Tā kā sūdzēties īsti pat nebūtu par ko. (Ja vien, protams, neskaita visu par ko būtu gan. Anyway.)