Izrādās, ka google translate "tizls" tulko kā "little" vai "маленький".
- Ja Tu tikai varētu iztēloties, kā Tu man esi apnicis. Bet Tu nevari! Nevari, jo Tev vispār nav iztēles...
Ja vešmašīnā ar baltu un melnu veļu ielej veļas balinātāju, rezultātā iegūst 1 ļoti stilīgu gandrīz batikotu melnu kreklu ar oranžiem ornamentiem, kā arī 1 melnu zeķi un 1 apakšbikses, kurās, liekas, kaut kas ir uzsprādzis.
/ bet galvenais, ka Lauvas koncertkrekls spoži balts, rīt tas būs vajadzīgs /
Slepenībā (jo atklātībā man ir ļoti, ļoti daudz darba un es to patiešām arī veicu) un pa drusciņām skatos Espo čempionātu daiļslidošanā. Uzpildos ar pārpasaulīgu daili un dažiem viediem padomiem no maniem mīļākajiem LV sporta komentētājiem ("arī slikta pieredze ir pieredze!" un "varbūt divi kritieni šogad iekļauti obligātajā programmā sievietēm?")
Deniss Vasiļjevs - malacis, gudrinieks, teicamnieks, skaistulis; mans jaunais izpūrušais slikto matu dienu elks. Un vispār, visus un visas mīlu!
ps - šo ierakstu vien pārtrauca 1 telefona zvans un 2 e-pasti. Un oficiāli šodien man ir brīvdiena, ja.
Bet, ja nopietni, par cibu nezinu, šeit, pie mums, viss, protams, ir citādāk un vispār - daudz labāk nekā jebkur citur uz zemes, bet LV sabiedrība kopumā atturībniekus neieredz, iespējams, tikpat kvēli kā homoseksuāļus. Pietiek palasīt kaut vai kādus delfi komentārus pie rakstiem par attiecīgajām novirzēm un tās skartajiem.
Vakar ar Mamā bijām uz baleta "Like Water For Chocolate" tiešraidi Apollo Akropolē. Sākumā dikti nopriecājāmies - lūk, kultūra beidzot atceļojusi no Londonas Karaliskās operas līdz pat Ķengaragam, osom. Tikai pamazām sākām aizdomāties, vai Ķengarags vispār tādam lielam godam ir gatavs. Jo visu izrādi - kas bija patiešām ļoti laba - nācās stipri koncentrēties, lai skatuvi nenozagtu blakussēdošie gopņiki, kas visas trīs stundas ēda, dzēra, runāja (galvenokārt par to, ka uz baletu nekad vairs neies) un čaukstināja papīrus.
Atsevišķa atkāpe par ēšanu. Nevienam nav noslēpums, ka man patīk ēst. Tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm. Es to daru daudz un bieži, varētu pat teikt - katrā izdevīgā brīdī. Taču pat es nevaru iedomāties, kāpēc lai kāds ietu uz Karalisko baletu, padusē iežmiedzis spaini ar Kentuki vistu spārniņiem. Vai divus milzu Mahimas maisus ar čipsu pakām unn šokolādi. Vai pasūtītu sev lielo picu uz zāli.
Sākumā es sevi mierināju, ka neviens taču nevar ēst trīs stundas no vietas. Nu, paēdīs pirmajā cēlienā, un tad beigs skrāpēt šķīvjus ar dakšiņām. Paliks vēl divi cēlieni. Ha ha ha.
Starp citu, uz šo seansu biļetes neviens nepārbaudīja. Tā kā varbūt visi šie alu cilvēki vienkārši bija sataisījušies uz "Juras laikmeta parku", bet sajaukuši zāles.
Nu, bet balets lielisks. Tas bija visu šo ciešanu vērts. Ja sanāk, noteikti aizejiet. 
Vēl pa nakti vispirms Lauvam bija iesnas, deguns ciet/ acis vaļā, utt, viss parastais stafs, kad viņš beidzot aizmiga, es ilgi vārtījos pa gultu, līdz beidzot aizmigu un murgoju par vecmāmiņu: man zvanīja, ka viņa pieķerta, braucot bez biļetes, un aizvesta uz policiju, bet tur izrādījies, ka viņai vispār briesmīgi parādi un viņa izsludināta meklēšanā, un viņa pati neko lāga nesaprot, jaucās kaut kādos vecos notikumos vēl no Lauvas piedzimšanas*, es lūdzos, lai ļauj parunāt ar viņu pašu, ka esmu mazmeita, vai varu atbraukt un kaut ko darīt, un pamodos pavisam nosvīdusi.
* tad es viņu pēdējo reizi arī sapnī redzēju, nu ja, viss loģiski, par turpmāko dzīvi mēs runājušas neesam.
Tas, ka mani vaino pie kaut kā, ko es vispār neesmu darījusi, vai vēl trakāk - pie kaut kā, kas ir nodarīts man, vienkārši sūkā. Tas ir tik cūcīgi negodīgi!
- Šitās padomju enciklopēdijas arī metīsim ārā. Es savējās jau izmetu.
- Man gan joprojām mājās stāv. Zem gultas.
- Lai gultai kāja nesabrūk?
- Jā.
Šorīt nogulējām ansambli. Nolēmām nekur neskriet, izlaidīsim. Aha. Aha, aha, aha. Pēc brīža Lauvam piezvanīja skolotāja (!), izmazgāja mums abiem galvas (!!) pēc pilnas programmas (!!!), trešdien skate, kā tad tā, kā tad tā, ko viņai darīt. A ko man tagad darīt, laiku pagriezt atpakaļ, vai. Neteicu neko, izņemot "piedodiet, atvainojiet", iestūmu zvēru karali taksī, uz mēģa beigām ieradīsies, tagad jūtos pēc izkakātas krizdoles. Lielisks dienas iesākums.
Jābeidz domāt par tiem, kas nedomā par mani. Un par tiem, kas domā visādus, teiksim pieklājīgi, pekstiņus. Ir labākas lietas, ko darīt!
Iespējams, kaķim nav nekāds PTSS. Kaķim vienkārši gribas spēlēties.
- Kaķis ir medīgs, medīgs, medīgs, - es gavilēju, izklaidējot kaķi ar striķītī iesietu papīru.
- Kaķis ir medieval, - precizē Lauva.
Un pie mājas saplīsa atkritumu maiss. Dabūju iet pēc cita un visu mēslus lasīt no asfalta. Kas pa dienu!
Brīnums, ka vēl nedabūju no kāda bietē, ka nav pietiekami tīri nokopts.
Izskatās, ka Gizmo ir posttraumatiskā stresa sindroms pēc audzēja ārstēšanas. Šodien viņš man ieleca plecā - bez jebkāda iemesla un brīdinājuma. Asiņaini skrāpējumi pat cauri biezākajam halātam. Laime ta laime, bet jāmeklē kaut kādas nomierinošās drapes kaķiem.
Kaimiņi aiz sienas savukārt šodien visu dienu svin - aizvien pieaugošā skaļumā. Varbūt Ķīniešu Jauno gadu. Nu, cerams, ka nesvinēs visu gadu.
Es toties bindžoju ar "Black Buttler" 2. sezonu.
Laikam jāsāk pa māju staigāt bruņās, citādāk tas spalvainais mežonis aka kaķis Gizmo tiešām nokodīs man kāju. Vai roku.
Nu, ko, tad pārceļamies uz Jaunlatviju?
https://jaunlatvija.com/
Neskaitot tādus veselīgo sārtvaidžu spīdzināšanas paņēmienus kā bezatkritumu dzīvi bez cukura, kafijas un ķīmijas (un droši vien arī bez fizikas, bioloģijas un mūzikas) 15 kvm "mikromājā", mani sevišķi aizkustināja sadaļa "par mums", jo tur atrodama informācija tieši par 1 cilvēku - projekta autoru Ernestu Riekstu. Viens cilvēks, cik man zināms, nevar būt "mums", ja vien viņš nav karalis, bet par Rieksta tituliem un radu rakstiem ar Eiropas monarhu dzimtām informācijas lapā nav. Mistiski!
Nepagāja ne pāris gadi, un esmu noskatījusies visu savu lapsu dēmonu seriālu (Kamisama Kiss jeb Очень приятно - Бог). Par spīti dzirdētajiem biedinājumiem, ka beigas neesot pārāk laimīgas, fināls ir absolūti cukursalds, un mīla uzvar pat pēc 500 gadiem. Rūgts!
Mazgājoties (sveika, zemūdens pasaule!) aizdomājos par Kvidiču no "Avatāra". Tas džeks izmisīgi centās sevi reproducēt pat divas reizes: gan zinātniski, ar DNS šūnu palīdzību, gan tradicionāli, apbērnojot kādu sievieti. Rezultātā viena kopija izskatījās akurāt pēc viņa ļaunākā ienaidnieka, kamēr otra uzvedās akurāt kā tāds.
Nu, i muļļa tas Kvidičs bija, ko lai citu saka...
// Kvaričs, tas čalis patiesībā bija Kvaričs!
Tātad, otrie Ziemassvētki, otrais kino: "Runcis Zābakos 2". Varoņi - sevišķi jaunie - dikti šarmanti, kaujas - spraigas, pati filma - patīkami īsa. Man drusku traucēja sižeta intrigu neesamība: visus "āķus" atkodu uzreiz pēc izkāršanas. Un ne jau tāpēc, ka cīši gudra.
Bet tie visi sīkumi: galvenais, ka Lauva stāvā sajūsmā. Un piemājas kino mēs atradām visai fifīgas sēdvietas: sajūta kā uz kapteiņa tiltiņa. 
Rekomendēju: visiem, kam vajadzīgs terapijas suns (un tāds vajadzīgs gandrīz visiem - un divtik tiem, kas to noliedz)
Es, savukārt, Ziemassvētku vakaru pavadīju kino. Noskatījos jauno 3D "Avatāru". 9/10. Apmierināti ņurdu. Kino patiešām ir viena no lielākajām baudām manā dzīvē, pat ja piesardzības nolūkos jāsēž uzpurnī (un vienatnē).![]()
ps nu, labi, ne gluži vienatnē. Ne tuvu, patiesībā. Šī bija socioloģiski interesanta pieredze, jo tieši Ziemassvētku vakarā kino bija pārbāzts pilns ar, pieļauju, lieliem un maziem pareizticīgajiem jeb, vienkārši, izsakoties krievvalodīgajiem. Bet (gandrīz) visi uzvedās ļoti korekti.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)