Patīkama pārmaiņa pēc visām tām Holivudas filmām, kur sengrieķu varoņu mīļoto sievu kapu plāksnes ir angliski: Sergeja Bodrova mongoļi patiešām visas filmas garumā runā totāli nesaprotamā valodā.
Visādi citādīgi, no vēsturiskās patiesības tur droši vien nav palicis ne tik, cik melns aiz naga, nu i paldies dievam - iztiksim bez tās - šādi ir smukāk. 
Šodien ir diena, kad guļu dīvānā un skatos, "Kā gulbji balti padebeši iet, Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet". Un nekā nesaprotu.
With a little help from my friends aizbraucām uz Daugmales pilskalna svētkiem. Bija kruti - melnie-aklie klapēja cits citam pa galvu ar neasiem cirvjiem, ka skanēja vien (mazs puisītis, kas stāvēja man blakus, ieķērās mammai svārkos un, ļoti izteiksmīgi atdalot katru vārdu, teica: "ak, mans dievs!"), Robini Hudi un daiļās dāmas neveiksmīgi šāva uz skatītājiem, folkloristi dziedāja, suņi vicināja astes un meklēja ēnas, kuģinieki kuģoja, visi ēda, dzēra un klupa pāri ciņiem (es nenogāzos, toties sev blakus pļavā ieraudzīju koši brūnu peli. Šajā momentā mans ātrums ievērojami uzlabojās).
Būtu gribējies palikt vēl, bet Dārgajam bija jābrauc uz tikšanos V-Rīgā. Man gan spēka patiesībā arī vairs nekam nav.
Ļoti skaista multene. Divas stundas neaizmigu, lai gan mazo un balto subtitru dēļ nesapratu praktiski neviena vārda, un par sižetu man ir visai miglaini priekšstati. Pilnīgi neticas, ka tas ir 1984. gads.
Esmu nonākusi tajā kulinārijas fāzē, kad manu ķēkšas godu var glābt tikai pāris pudeles alus, ko tam visam gastronimiskajam jūklim uzdzert pa virsu.
Ko šajā vīkendā var pasākt Latvijas laukos (ar laukiem es domāju visu, kas nav Rīga)? Kaut kādi pilsētu svētki, citi pasācieni (gūglis man piedāvā tikai krustdūrienu gleznu izstādi Siguldā un kaut ko tamlīdzīgu)?
Atklāju jaunu rotaļu kaķiem un slinkiem saimniekiem - jāpaņem rokā garās bikses un draudīgi jākrata kaķa virzienā. Piepūle - minimāla, efekts - satriecošs.
Es zinu, ka neviens neskatās svešus youtube linkus. Un kur nu vēl youtube linkus ar klasisko mūziku! Bet šis ir vienkārši nu ir jāieraksta.
Jo šovakar - Penderecka Poļu rekviēms. Skaista mūzika. Ļoti daudz skaistas mūzikas (1 h 45 min nonstopā). Tagad man sāp astes kauls. Bet to vienu instrumentālo dalu es atradu, un tagad klausos atkal un atkal (kas ar mani negadās bieži). Jo tas ir Kaut Kas.
Cik saprotu, šī ir "Poļu rekviēma" visjaunākā daļa (tas džeks to gabalu raksta un pārraksta kopš 1980. gada) - http://www.youtube.com/watch?v=3Nn69Mlj
Ir sācies mans brīniškīgais atvaļinājums. Realitātē tas nozīmē, ka strādāju mājās, un pie darba ķeros jau pusē deviņos no rīta. Kas var būt labāks par šo!
Tieši tas, kas vajadzīgs, lai atslēgtu smadzenes darbadienas vakarā. Iepriecināja Dārgā vērība - viņš uzreiz pamanīja, ka galvenais varonis apokaliptiskas cīņas laikā ir pazaudējis karsti mīļoto dēlu, un pilnīgi par viņu aizmirsis. A pie mums, mazisko ļautiņu laikos, piebļauj pilnus laikrakstus visā pasaulē arī tad, ja cilvēks savu atvasi aizmirst pavisam nekaitīgā restorāna tualetē!
- Varam arī sarunāt, ka nerunāsim...
- Ko?
- Nu, tu ienāc, mēs iedzeram un nerunājam...
Mums patika.
Jēziņ, otais cēliens bija ellīgs, vai nu no iesnām, vai nu no bezgaisa, man uznāca pilnīga smakšanas lēkme turpat stundas garumā, drausmīmi drausmīi drausmīgi nepatīkami.
Toties pēc tam es kļuvu par Saša-telepat, gandrīz kā tas rudais džeks no slavenā padomju mūvija, un aizbraucu mājās, un nolēmu, ka tikko kā ieliešu sev kolu un iebēršu kolā gabaliņu ledus, tā zvanīšu Dārgajam uz K-pili, ledus ne velna negribēja lūzt, bet tikko kā visbiedzot man izdevās to sašķaidīt un iemest sev vienu lausku glāzē, tā telefons jau zvanīja pats.
Tātad, šovakar es, kā jau radošai inteliģencei pienākas, pa vidu starp Zvēru, 2litru aliem, Brektes apspriešanu un netīru kāju kasīšanu (tieši tā mēs parasti darot, tā man te listē izskaidroja) sēdēju Operā, vietā, kas maksāja Ls 45 gabalā, ar vienu roku susināju pilošo degunu, ar otro piesedzu pleķi uz svārkiem un gremdējos Baironiskā splīnā par eksistenciālām netaisnībām un likteņa ārkārtējo bardzību.
Es esmu amorāls dzīvnieks. Kā man šovakar gribas ekleru, jūs pat iedomāties nevarat...
Horoskops šodien sola, ka "Kolēģi un kaimiņi pie Tevis vērsīsies kā pie austrumu gudrā smelties kādu jaunu zinību malku". Ralitātē tas nozmē, ka man visu dienu zvana, nāk un prašņā par jautājumiem, kas uz mani totāli neatttiecas, un grib, lai es ne tikai noteikti uzklausu, bet arī ātri, profesionāli un laipni palīdzu vai - vēl labāk - ņemu un visu to izdaru. Vispirms es klausījos, tad sāku runāt pretim, tad sāku bļaut pretim, visbeidzot pagriezos un aizmuku. Kauns pa visu rudo purnu, protams.
Ilgāk par visām cibām, un vispār ilgāk gandrīz par visu - esam kopā 12 gadus.
Šonakt Mērsragā bija dabas rezervāts. Un klaiņojot pa priežainajām kāpām es piepeši uzdūros tāaadam skatam uz jūru, nu tāaadam... Ar milzu klintīm. Un briesmīgi dārgu vilcienu līdz jūrai - Ls 6 (a attālums - kāds kilometrs varbūt. Bet nokļūt līdz jūrai var tikai ar vilcienu...). Visi nopirka biļetes un aizbrauca, es paliku uz perona, briesmīgi apvainojusies.
Nekas, nekas, tas, kas manā galvā darās pa dienu, ir vēl jocīgāk.
Un tas, kas darās uz galvas, arī ir visai jocīgi, starp citu. Šorīt, piemēram, uzkrāsoju strīpiņas uz plaktstiņiem un nenokrāsoju skropstas, un tādai man tagad būs jāstaigā līdz nākamajai naktij.
Turpinam ekskursiju kino vēsturē - Vernera Hercoga 1979. gada "Nosferatu: Phantom der Nacht".
Ļoooti garšīgi. No sižeta izspiests viss, ko var izspiest, kadri ir burvīgi, Kinskis ir tiešām briesmīgs, valdzinošs, necilvēcigs un ļoti eksistenciāls vienlaikus. un Andžāni ir viņa cienīgs upuris. 
Lai vai kā mūsu darbvietā trūktu, ir viens resurss, kas ir neizsmeļamos daudzumus un nemaksā vispār neko - tie ir darbinieku nervi. Vismaz vadība par to ir strikti pārliecināta.
Visādi Tvailaiti pavirzās malā - uz ekrāna: īstas šausmas - 1922. gada "Nosferatu". Puse filmas gan tāpat sastāv no grāmatas - respektīvi, tiek rādītas grāmatas lapas. Interesantas sadzīviskas detaļas - piemēram, vīru guļamtērpi un to novilkšanas paņēmieni. 
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)