Man riebjas bābiski vīrieši. Man riebjas vīrieši, kas sadzirdot niecīgāko kritikas dzirksti savā virzienā, metas uzbrukumā oponenta personiskajām īpašībām. Ja sievietei vēl piestāv uzmest lūpiņu un pagražoties, tad vīrietim tas izskatās atbaidoši. Man riebjas vīrieši, kam nav sava viedokļa, un kas vienmēr piebalso mammai, sievai vai vēl kādai bābai. Man riebjas vīrieši, kas iesaistās sieviešu kautiņos. Izskatās pēc suņa, kas iekritis pa vidu diviem kaķiem. Man riebjas seklu runu turētāji krogos. Visu, ko viņi stāsta, man kāds - tētis, pasniedzējs, pat pārdevējs veikalā - ir stāstījis daudz interesantāk, sirsnīgāk, godīgāk un jautrāk. Man riebjas tie, kas saprot, ka runas krogos katru vakaru ir pārāk sarežģītas un apprecas. Kotletes un mineti katru vakaru garantēti, bet sirds dziļumos viņi nekad neaizmirst savas krogu meitenes, savus saldos un neiegūtos rēgus. Man riebjas vīrieši, kas padodas. Un vairāk par visu man riebjas vīrieši, kas pamet savus bērnus - lai kādi arī nebūtu apstākļi - bezdarbs, maita sieva, liktenīgā mīlestība, karš, vācieši, citplanētieši, nāve. Neviens vīrietis, kas satiek savu bērnu vienreiz pēc 20 gadiem, manās acīs nebūs ideāls. Manās acīs viņš būs vanckars.