Shelly - Post a comment

shelly

09:30 pm

Es tagad tikai fantazēju, man nav nekādu faktu un dokumentu, uz kuriem atsaukties, bet kas mani visvairāk iepriecināja stāstā par invalīdu rokdarbu tirdziņu - šogad, kad tas pirmo reizi piedzīvo tādu publicitāti un atsaucību, tas notiek jau 13. reizi. Un tad es iedomājos, ka tas ir skaists stāsts par neatlaidību.
Iedomājies, tu esi invalīds un tirgo savus grabuļus 12 gadus pēc kārtas un visiem pofig. Neviens nenāk, vai kāds paskatās pa logu un pēc tam pasaka, ka tu tirgo visādus nemodernus un nesmukus grabažus, kaut kādas humpalas un miskastes mēslus, un ka pieklājīgam cilvēkam te tak nav ko pirkt (versija tepat cibā, vēl šodien).
Un tad 13. gadā kaut kas, tev nesaprotams, notiek. Tev nav ne jausmas, kas tas ir, bet piepeši iekšā metas apmeklētāju pūļi un ir šausmīgi ieinteresēti un priecīgi, ka ir tevi atraduši, un ir gatavi visu pirkt un izpērk visu pa tīro un tu dabū klibot uz māju un meklēt visus savus krājumus, lai nebūtu jāsūta visi mājās.
Bet tagad iedomājieties (un tagad atkal varat iedomāties sevi kā sevi, nevis kā invalīdu-rokdarbnieku), kas būtu noticis, ja šis pasākums, nesastapies ar sevišķu atsaucību, būtu beidzies pēc pirmās reizes. Pēc piektās reizes. Pēc desmitās.
Bet tas nebeidzās. Un tāpēc izdevās.
Sakiet ko gribiet, esmu izfantazējusi skaistu stāstu par neatlaidību!