Atcerējos vienu vecu jauno autoru semināru, kur kādai dāmai no Latgales uzdeva jautājumu, kā viņa sākusi rakstīt dzeju?
- Mans vīrs raksta, - viņa atzina latgaliskā tiešumā. - Ja viņš aizrautos ar traktoru labošanu vai mušiņmakšķerēšanu, tad es droši vien labotu traktorus vai mušiņmakšķerētu, un droši vien darītu to tikpat viduvēji kā pašlaik dzejoju [skaļi un sirsnīgi smiekli], bet darītu.
Laikam tāpat ir ar mani un ekstremāliem pārgājieniem. Es neesmu nekāda labā šajos jautājumos, es zinu, taču esmu diezgan apņēmīga.
Tāds nu ir tas uz ģimeni orientētās sievietes liktenis.
Un nav jau slikti, patiesībā, es teikšu.