Shelly -

08:35 pm

Bet tas, ko patiešām ir vērts pierakstīt, ir tas, cik labi bijuši divi pēdējie vakari.
Vakar, kamēr Dārgais skatījās Domburu, es ieritinājos saliekamajā krēslā uz balkonā un lasīju "Evangelij ot Mariji Magdaleni". Vispār man ar grāmatu lasīšanu krieviski iet grūti, parasti pietrūkst pacietības. Jau ilgu laikā krieviski visā pilnībā esmu spējusi izlasīt tikai vienu grāmatu - "Generation Pī". Taču tagad ceru šo skaitli dubultot. Grāmata ir ļoti sievišķīga, maiga, gandrīz neticās, ka autors ir vīrietis. Un atšķirībā no vesela lēruma grāmatu par Mariju Magdalēnu, ko man nācies lasīt līdz šim, šī ir pavisam brīva no jebkādas piedauzības, pilnīgi nevainīga. Siltam un maigam vasaras vakaram piestāvēja vienkārši lieliski. Es lasīju lēni, maziem gabaliņiem, bet, kamēr nelasīju, skaitīju kokus. Jo tieši koki ir tas, kas no mūsu balkona ir redzams vislabāk. Un zalš zaļš īsi apcirpts mauriņš.
Savukārt šodien devos uz Fotogrāfijas muzeju, uz "Mammas kleita, tēta mētelis" atklāšanu. Es tieršām varu ieteikt aiziet to apskatīt. Izstādīte ir pavisam maziņa, un ļoti ļoti skaista, 70. gadu bildes (70. gadi vispār ir maģiski, vismaz bildēs izskatās neticami labi) ar bērniem un vecākiem, un liela smilškaste telpas vidū. Mēs ar maya tajā mazliet pazīmējām.
Un tā kā pēc iznākšanas no izstādes man piederēja viss pasaules (vai vismaz - silta, zaļa vakara) laiks, es nolēmu iet uz "Viktora" pirmizrādi "Kino Rīga". Varbūt es paspēšu, un varbūt biļetes vēl būs. Biļešu, izrādās nebija vispār, un es filmu noskatījos par brīvu. Es neteikšu, ka tas bija lielisks kino, pilnīgs šedevrs un ģeniāla māksla. Bet filma uzdeva ļoti daudz jautājumu, un deva ļoti maz atbilžu - vismaz ne viennozīmīgas. Gluži kā dzīve. Bija, par ko padomāt.
Iesēdos trolejbusā, lai gan parasti mājās braucu ar tramvaju, un pa ceļam ieraudzīju vēl vienu mākslu - lielu, no flīzītēm izliktu nestrādājoša televīzora ekrānu.
Un ļoti ļoti daudz papeļu pūku.