Shelly - Post a comment

shelly

10:41 am

Sestdienas rīta mēs, piemēram vēroju miglu. Baltu, biezu un poētisku. Tā ap pieciem no rīta. Jo mēs ar Dārgo palikām pie radiem, un rano s utra, poka tjemno, poka tjemno, poka tjemno, mūs padomināja spēcīga, vienmērīga šņākoņa. Tā izrādījās Niagāra no atkritumu skapīša zem izlietnes - pārplīsušās ūdens trubas.
Tika izsaukti papildspēki miegaina Dārgā brāļa (DB) personā. Tika grozītas kustīgās un nekustīgās ūdensvada detaļas (ar rokām un intrumentiem), dauzīts ar āmuru un līmēts ar izolācijas lenti. Tika risināti dažādi konstruktīvi ierosinājumi:
Dārgais (D) - Piezvanīsim Ivanam un pateiktim, ka viņš ir pimpis. (Ivans ir kaimiņš, kas parasti tiek izsaukts par nelielu un taisnīgu samaksu salabot visu, kas vien labojams)
DB - Ivans jau šito netaisīja.
D - Kāda starpība! Vienkārši piezvanīsim un nolamāsimies!
DB - Davai!!!
Vismaz piecos no rīta, tumsā un slapjumā, šāda ideja liekas tiešām izteikti smieklīga.
Visbeidzot - ikvienam roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek - ventilis bija aizgriezts, un Niagāra pārvērtās par švaku pilēšanu. Sasmēlām/salaucījām ūdens hektolitrus no virtuves grīdas, aizdambējām sūci ar virtuves dvieļiem un grīdslupatām, nu, un pēc tam varēja uz balkona iespiesties starp savlaicīgi sagādātajām ziemas riepām un uzvilkt kādu miegainu, slapju cigareti. Un paskatīties uz brīnišķīgi poētisko miglu.