Pardon mon france, bet dirsā ir mans un vīra kopīgais atvaļinājums 11.-18. augustā. Jo 12. un 13. augustā darbā ir baigais akšions, kurā man jāpiedalās, vai tur lūst vai plīst. Nu, un tad mums ar vīru paliek pāri akurāt trīs satriecošas brīvas darbadienas (pa visu vasaru), ko pavadīt kopā. Nu, taisni nezinu, nezinu, kā es tādu greznību panesīšu.
Turklāt stulpais blakus nodaļas vadītājs vēl vakar, kamēr es laboju zobus (jā, atkal. Man uz zobiem ir tikšķis. Daudzas lietas šai dzīvē nav svarīgas, bet zobi - zobi pavisam noteikti ir svarīgi) esot scēnas rīkojis, ka mūsu nodaļa, lūc, jamos nendrošinot ar darbu, un viņam
jāsūta darbinieki atvaļinājuma. Naaapadziņi, esmu pieraudājusi desmit kabatlakatus sērās par viņu bēdīgo likteni, pat tagad nevaru asaras novaldīt.