![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
09:07 am
Vakar salauzu autobusu.
Pēc darba lēni, kā beidzamā kāpu visai pārpildītajā autobusā, kad durvis aizvērās. Piesardzīgi pagriezu galvu un konstatēju acīmredzamo-neticamo - durvīs bija iespiesta mana somiņa.
Daži vārdi par manu bagāžu - todien man maza, apaļa somiņa no cietas, biezas ādas. Vēl man bija iepirkumu kule un maiss ar septiņiem kg kaķu smilšu.
Sakoncentrēju visus dvēseles un miesas spēkus un rāvu somiņu. Nekas nenotika. Turpināju raustīt somiņu, mēģināju to pat pastumt. Lai gan vēlāk, pārdomājot situāciju, man kļva skaidrs, ka nav ne jausmas, ko es darītu, ja somiņu izdotos izgrūst aiz aizvērtajām durvīm, bet es paliktu tām otrā pusē. Bet tobrīd es pamazām kritu panikā. Vadītājs auroja, lai atbrīvojot durvis, es spiedzu, lai atlaiž manu somiņu. Pēc minūtes histēriskas cīņas vadītājs kapitulēja un atvēra durvis. Ievilku somiņu savos drošajos apskāvienos un ielauzos autobusā jau pilnā sastāvā.
Kad pēc mirkļa izdevās apsēsties, es atkal palūkojos uz nelietīgajām durvīm. Un manā sejā parādījās mazs, negants smaidiņš. Durvis nevērās ciet līdz galam. Šķirbā starp durvju malu un autobusa sienu vismaz es pilnīgi skaidri saskatīju savas nabaga daudzcietušās somiņas kontūras.