Shelly - Post a comment

shelly

09:46 am

Es balsoju par Šekspīra laika teātra atgriešanos. It īpaši es balsoju par Šekspīra laika teātra skatītāju atgriešanos. Ja viņiem rādīja kaut kādu mēslu, viņi viss pieklājīgi neaplaudēja. Viņi meta ar puvušiem tomātiem un pusapgrauztiem vistu stilbiem (tolaik tādus pie teātriem pārdeva mūsdienu popkorna vietā). Pāris reizes iemestu Vaivaram pa seju ar kādu tortes gabalu no teātra bufetes, un varbūt Latvijas teātru līmenis maķenīt paceltos.
Tātad, īsumā - pirmais cēliens sastāv no tā, ka aktieri ēd, iedzer, uzsmēķē, staigā pa skatuvi ar lukturiem un bez lukturiem, mazgājas, izkar bikses, kāpj kokos un brauc ar velospiēdu. Pāris reizes parādās pats Regnārs, galvā uzmaucis kaut ko, kas man izskatījās pēc lācīša maskas. Vīrs man paskaidroja, ka tā esot bijusi pele. Viss tas velkas kādu stundu, un būtībā tur pietrūka vēl tikai pakakāšanas un pačurāšanas, visas pārējās ikdienas darbības aktieri jau bija atveidojuši. Sižets - baltiem diegiem nostiprināts, jēgas - nekādas. Garlaicība - neaprakstāmākā.
Otrais cēliens sastāv no tā, ka vairāki dieva nolemti cilvēciņi vada savas dienas ar mīlēšanos un ķīvēšanos kādā Dieva pamestā nostūrī.
Un saucās tas viss ne vairāk un ne mazāk kā (bungas un taures, lūdzu!!!!) (nekad neuzminēsiet) "Drakula. Dēmoni".
Gāju mājās, nelabi lamājoties, par miskatsē izsviesto laiku un naudu. Lamājoties piesaucu vienīgo repliku no izrādes, kas sildīja manu sirdi (to lietoja lauku sieviņa otrajā daļā, lamājot savu paklīdušo lauleni - grāmatu lasītāju) - "Daiļpisējs atradies!"