Esmu vienkārši čempions.
Pamodos šorīt sešos, tas ir, pusstundu agrāk nekā parasti (biju iecerējusi atstāt maķenīt laiciņu rezervei, ja nu ceļš sanāk ilgāks nekā parast). Vēlme braukt ar velo - nulle un mīnusos. Liekas - nu, kur tad es tagad braukšu, man iesnas, miegs briesmīgi nāk, vēl sasvīdīšu, nobrauks, apmaldīšos, utt... A bet aste bluķī - visiem jau izlielījos, kā nu tagad atkāpšos. Vīrs nostiepa manu transporta līdzekli lejā, nobučoja un izteica cerību, ka nenāksies lasīt par mani šodien Delfos.
Tomēr pie publicitātes laikam nāksies strādāt citos veidos, jo darbā biju jau pēc 45 minūtēm, bez jebkādiem starpgadījumiem. Turklāt es braucu kā gliemezis un vienreiz apmaldījos, tā kā rezultātam ir visas iespējas ievērojami uzlaboties. Paskaidrojums - ar sabiedriskajiem transportiem ceļš uz darbu man prasa ne mazāk par stundu.
Urā!
Vienīgais - būs jānomaina velosipēdam kājiņa, kas spiežas pie pakaļējās riepas, bremzē un klusi, bet nelāgi čerkst. Un pamatīgu stresu man rada ceļu policija un policija vispār (man, vai redzies, nav tiesību, un vispār es esmu gandrīz pilnīgi droša, ka gluži pēc visiem gostiem nebraucu. Var jau teikt, ka neviens nebrauc, bet man tas nešķiet sevišķi pārliecinošs arguments).