Shelly - Post a comment

shelly

09:50 am

Dievs zina, kādēļ atcerējos - pirms krietna laika cibā sastrīdējos par eitanāziju. "Bet kā!" Teica mans oponents. "Ja to atļaus, pašnāvību varēs izdarīt jebkurš! Jebkurš pusaudzis varēs to darīt!"
Jāatzīst, apmulsu visai stipri. Visu savu mūžu biju nodzīvojusi ar apziņu, ka es varu nomirt - man ir visas iespējas un tiesības to darīt, un vismaz teorētiski arī es varu izdarīt pašnāvību jebkurā mirklī. Galu galā, kā bioloģisks mehānisms es pie cita rezultāta kā pie nāves vispār nonākt nevaru. Un piepeši izrādās, ka man tādu tiesību - ņemt un nomirt - nemaz nav.
Bet šorīt, lūrot TV ekrānā uz Dimitera garadarbu, es sapratu, ka domu gājiens: "ja to atļaus, tad taču tā darīs visi!" patiesībā ir senāks par senu, un tur nav nekā oriģināla.
Un ir bezjēdzīgi stāstīt, ka, pieļaujot tiesības uz nāvi nekādā veidā netiek samazinātas tiesības uz dzīvi (jā, man ir tiesības nomirt, bet man ir arī tiesības dzīvot, ja kas, un vismaz pagaidām man tās liekas daudz pievilcīgākas) un ka pieļaujot homoseksualitāti, tas nekādi neietekmēs manu heteroseksualitāti (esmu visai droša, ka nekļūšu par lezbieti tikai tāpēc, ka tas piepeši kļūtu neiedomājami stilīgi).