Shelly - Post a comment

shelly

10:18 am

Tik smuki kā Krivade rakstīt es nemāku, bet nu sirds iet pāri. Situācija sekojoša (pofig, ka atbilstoši pūrisma tradīcijām situācija nevar sekot, sekot var tikai izmeklētājs Caps etc) - pēc divām nedēļām jānodod maģistra darbs, abet man tas ir vienkārši apriebies.
Es tiešām sāku to taisīt jau rudenī, plānoju un ņēmos, pat priekšaizstāvēju, un tad tas man galīgi apnika, strauji, piepeši un neglābjami. Kā kādreiz, bērnībā, kad es mācījos spēlēt klavieres - nu, un tad bija tieši tāpat. Tu divus mēnešus klimperē vienu etīdi, ļoti cītīgi, un tad vienu dienu tu piepeši apsēdies pie klavierēm un novemies, jo vairāk nevari to izturēt.
Nu, un tad veselu mēnesi es nedarīju neko, lai pamostos ar pilnīgu pohujismu un klusu nožēlu divas nedēļas pirms. Un pilnu apziņu, ka divu nedēļu laikā tu labākajā gadienā vari salikt atsauces, satura rādītāju un anotāciju divās valodās, noskaidrot, kādos vākos tās mēsls ir jāiesien, un kas jāraksta uz iesējuma. Un pēc tam tu vari uzvilkt baltus cimdus, aizbraukt uz fakultāti, noseivot iestādes elektroniskajā sistēmā savu darbu zip formātā un parakstīties par nodošanu. Viss. Pēc būtības nekā vairāk tu izdarīt nevari, tas ir neiespējami, it sevišķi, ja darbā dediju vairāk nekā saprašanas.
Tā vietā triju dienu laikā es esmu uzrakstījusi tam nabaga moceklim vēl apmēram 12 lpp, tikai man nav nekādas jausmas, kā šīs 12 lpp saistās ar tām 50+ lpp, kas man jau ir. Ir pilnīgi skaidrs, ka trūkst vēl apmēram 20%, tikai kas šos procentus veido - nav ne jausmas. Un vispār - jo vairāk es lasu, jo mazāk saprotu, ko es vispār gribu noskaidrot, kas jau ir noskaidrots un ko vēl no tā visa iespējams secināt.
Viss. Morāles nebūs.