Shelly - Post a comment

shelly

09:51 am - Par to, kas ir galvenais

Jā, tagad ir moderni piesaukt visādas bērnības traumas. Pastāstīšu par vienu savējo. Man varēja būt padsmit gadi, kad TV rādīja vienu filmu. Visticamāk, tā bija vai nu Krievijas vai Polijas, vismaz spriežot pēc stilistikas. Nu pavisam noteikti austrumbloka ražojums.
Sižets bija līdz banalitātei vienkāršs - vīrietis cietumā sāk sarakstīties ar sievieti, ar vēstuļu palīdzību sievietes galvā dzimst lielā mīla, kamēr vīrietim tas vairāk ir aprēķina pasākums - jo viņš zina, ka, beidzoties soda izciešanai, viņam būs, kur aiziet, kur palikt.
No sākuma viss ir labi. Taču iet gadi, viņi dzīvo kopā, lai arī piedzimuši pat kopīgi bērni, viņus vairs nesaista pat kopīga gulta.
Vienu vakaru sieviete, par spīti tam, ka sex nav bijis jau labu laiku, tomēr mēģina viņu pavest, kaila noguļoties viņam blakus. Viņš satrakojas, izvelk viņu aiz rokas, nostāda tādu kailu spoguļa priekšā un saka apmēram tā - "Paskaties uz sevi. Kā tev šķiet, vai man pret ko tādu vispār var rasties iekāre? Tu taču esi drausmīga."
Tālāk vairs neko neatceros. Un joprojām neesmu īsti pārliecināta, vai tā tiešām bija filma.

Cik lielu lomu attiecībās spēlē iekāre, un cik ... kas cits. Un cik daudz ir "attiecību", kurās tomēr ir noteicošais šis "kas cits".