A, un vēl - ik pa laikam man jautā, vai mani neuztrauc tas, cik īsa esmu. Es parasti ļoti pabrīnos un saku, ka nē, patiešām - esmu labi pielāgota pārapdzīvotības apstākļiem, neaizņemu daudz vietas un labi izskatos blakus gandrīz jebkuram vīrietim, neatkarīgi no viņa paša garuma un kompleksiem šajā sakarā. Bet lielākoties es par to pat nedomāju, es vispār nejūtos īsa vai maza - es jūtos normāla. Es par to nekompleksoju un nejūsmoju, es par to nedomāju vispār.
Toties šonakt es redzēju, ka esmu gara. Apskāvu kaut kādu jaunekli, un man viņš bija līdz zodam. Un es jutos tik drausmīgi smieklīga!
//Ne velti mans tēvs kādu laiku pa jokam attīstīja ideju, ka derētu noorganizēt konferenci un sapulcēt tur visu mazo - pašus mazākos cilvēkus, mazākās lietiņas, to izgudrotājus un lietotājus, mazākos zvēriņus un citus sīkumiņus. Un nosaukt to visu par "Small ir beautiful".