Vēl es šodien varētu uzrakstīt, kā nesu kolēģei pusdienas.
Aizgājām ar divām kolēģēm pusdienās, bet vienai daudz darba, viņa netika, un tad mēs paņēmām viņai līdzņemamo porciju, kaut kādu šniceli un kartupeļu biezputru plastmasas kastītē, no augšas aptītu ar pārtikas plēvi. Ārā puteņoja, kad gājām atpakaļ, viss balts, auksts, es nesu kārbiņu, vispār forši tā nest, lai gan cimdus esmu pazaudējusi un rokas mazliet sarkanas metās. Bet pusdienas bija siltas, piespiedu plaukstas apakšā pie kārbiņas un pasildīju, ļoti patīkami. Tikai īkšķiem auksti.
Un tad es iedomājos, ka ja vēl varētu iebāzt īkšķus biezputrā, tad būtu pavisam silti.