Pēdējā laikā visai daudz domāju par to, kāpēc cilvēki vispār saprotas. Nu, kāpēc piemēram, cilvēki vispār draudzējas, un kāpēc viņi izvēlas labāk pavadīt laiku ar noteiktām personām, un kāpēc tas notiek abpusēji.
Tā doma vispār ir ļoti gara, un domājas ar pārtraukumiem kādu nedēļu, un ik pēc pāris naktīm, pirms aizmigšanas, es jau pa daļai pagūstu izdomāt par to garumgarus pukstus, bet viena lieta, ko es izdomāju, ir tāda, ka vismaz man tomēr ļoti svarīga ir daudz maz līdzīga humora izjūta (nu, es jau nesolīja te nekādas intelektuālās pērles, ja).
Un vismaz vakar es atkal par to aizdomājos, kad izsūtīju uz visām pusēm kādas 100 vēstules pēc telefona numuriem un visjaukākākās atbildes saņēmu no vīriešiem, kas man kādreiz ir ļoti ļoti patikuši. Viens uz manu bēdu stāstu par nozagto telefonu atrakstīja, ka "karalis ir miris, lai dzīvo karalis", bet otrs, ka "tfu, ieraudzīju tavu vēstuli un jau nobijos, ka šis ir kārtējais Jaunā Gada apsveikums".