Tev, Onān, Juda dēls, lai slava,
Tu mīlētāju valdinieks,
Jo nelaimīgam māksla tava
Kā asas šķēres - vienīgs prieks.
Cits izsmej sievietes, cits zēnu -
Lai mūža negods seko tiem!
Bet izsmiet sava paša ēnu -
Šī dūša piemīt onāniem.
Tik tam, kas sevi kairinājis
Kā saule bumbieri ikrīt,
Līdz sēklu plūdums pāri gājis,
Vēl cienība pret citiem mīt.
Kaut it kā bads tu miesu graizi,
Tu, Onān, esi vajadzīgs:
Kas tevi mīl kā ubags maizi,
Tas draudzību ar laimi līgs.
No miesās, tevis izmocītām,
Tev templi celšu es kā draugs,
Tur miesas kalpos dziņām citām,
Tur iegribas bez mēra augs.
Drīz visas dziņas piepildīsies -
Tās saldās cīņās vīrus trieks,
Tiem apkārt nimfomānes vīsies -
Un beidzot valdīs dabīgs prieks!
Bet visi atrod postā prieku,
Jo posts vislielāks mīļā mīt:
Teic sāpes: "Ziedot as'ras lieku!"
Bet Onāns pavēl sēklai līt.
Tādēļ ikviens, kam dzīvot jauda,
Ko mīla rūgti pieviļ vien.
Jo, kas ir mīlai radīts, bauda
Un piemin Onānu arvien.