Shelly -

09:32 am

Vakar ar Dārgo, dzeinu un vēl kādu jauku būtni aizgājām uz Ķīnas kino dienu atklāšanu/"Rudens lietus" pirmizrādi iekš "Rīga". Mēs ar Dārgo uz kino ejam ļoti reti, bet kad ejam, tad pa krupno, izbaudot visus kino priekus un bēdas. Līdz ar to mums blakus, protams, apsēžas jukušākais personāžs visā kinoteātrī. Iespaids strikti noformulējas jau no pirmajiem mirkļiem, kad večuks ar nelielu kavēšanos izmīcās mums garām, gandrīz iesēžas Dzeinai klēpī, visbeidzot atkrīt brīvajā sēdeklī, pagriežas pret mums un pamājis uz skatuves stāvošās delegācijas virzienā, čukst - "vai tie ir ķīnieši vai japāņi? man tie mūždien jūk!"
Visu seansa laiku viņš brīdi pa brīdim smejas tikai par sev vien zināmiem jokiem, īpaši viņam patīk ķiķināt un čukstēt brīžos, kad notiek kas aizkustinošs. Ieplestām acīm blenžot uz pirmo ekrāna skūpstu (te tev nav nekāda amerika, kur pirmais skūpsts ir pēc 7 min, un pirmais dzimumakts - pēc 12, ķīniešu filmās viss notiek kā nākas un paiet kāda stunda, līdz notikumi tiek tik tālu), es lūdzu dievu, kaut vecais plānprātiņš klusētu un kaut Dārgais sēdētu mierīgi un neietu ar viņu kauties. Sēžu kā starp divām pulvera mucām. Pēc seansa večuks visbeidzot sazvērnieciski paziņo, ka "nu, viņi jau kā krievi" "kādi krievi?" es neizturu. "Nu, kā krievi," večuks paskaidro, un maniakāli smaida.
//Pašai filmai nebija nekādas vainas. Sižets diezgan iepriekš paredzams, un ķīniešu politkorektuma shēma visai viegli atkodējama un ne maķenīt objektīvāka kā visas citas. Bet bilde smuka, un beigas laimīgas.