04:21 pm - Un tagad tā ir mana. Vienmēr.
Trešdienas naktī Bauskas rajonā, darba vietas pirtī, izgāju uzpīpēt. Stāvēju, pīpēju, izkarsējusies, atdzisusi, mierīga un spirgta, viena pati un pilnīgi pašpietiekama, apkārt tikai miers miers miers un klusums brīnišķīgs. Paskatījos debesīs, ievilku dūmus, izgaršoju un atcerējos, kā manas dzimšanas dienā mana māsa bija aizbrauskusi pie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kuskus un justs , un kuskus manai dzimšanas dienai par godu bija atdzejojis Grebja "Debesu pilsētu", kuru māsa pēcāk godbijīgi atveda un nodziedāja. Toreiz es biju neiedomājami aizkustināta un kad māsa dziedāja, gandrīz apraudājos, cik skaisti tas bija. Tik daudz mīļuma tajā visā bija.
Un tagad, skatoties debesīs, jau pēc gandrīz pusgada, es pie sevis atkal dungoju "bet zilās debesīs mirdz viena zvaigznīte. Tā tava, manu eņģelīt, tā tava ir vienmēr" Un jutos tik neiedomājami laimīga. Jo man ir sava zvaigsne. Man neviens nav to solījis. Un man to neviens nevar atņemt. Man to vienkārši uzdāvināja.