![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
02:07 am - 15.01.2005.
Iedomājies - divi, saķērušies rokās, iet pa molu. Tur ir apmēram kilometrs, ko iet līdz galam. Apkārt viļņo jūra. Riet saule. Mols ir applūdis
Un iedomājies - Ūdens ir līdz potītēm, un reizēs, kad uzšļakstās stiprāk, vēl augstāk. Tad ūdens tek zābakos arī pa augšpusi, ne tikai caur vīlēm. Drīz tie ir pavisam slapji - vispirms viena kāja, tad otra, tad viena, tad otra. Viens pāris dzeltenu 38. izmēra zābaku uz augsta papēža un viens pāris melnu šņorējamu armijas zābaku, 48. izmēra. Sālsūdens ietekmē tie viegli maina krāsu. Ir javāris.
Un iedomājies - nav pat pārāk auksts. Vismaz, kad pierod. Divi aizbrien līdz galam, uzkāpj sausumā pie bākas, pabučojas un atstāj savus iniciaļus. Pimo reizi mūžā atstāj savus iniaciaļus, pēc četrarpus gadu ilgiem kopīgiem sirojumiem. Un pēc tam, ar kaujas saucieniem uz lūpām, briesmīgi aurodami, skrien atpakaļ. Zābakos žļurkst jūras ūdens, no kabatām birst sīknauda.
Un iedomājies - pēc tam viņi iet uz kino. Uz "Meiteni ar pērļu auskaru". Un skatās. Un gandrīz vai sāk likties, ka dzīve var būt lēna. Un ka dzīvei var būt jēga. Vienkārši jēga - nevis tikai panākumi, sasniegumi, ienākumi vai progress. Tu vari iet kaut vai uz veikalu, vai jebkur, vienkārši savās ikdienas gaitās. Un tam var būt jēga. Iedomājies.
Iedomājies. Ar sausiem zābakiem kājās vai slapjiem, vienkārši iedomājies.