Shelly - Post a comment

shelly

11:33 pm - Viltotais Fausts jeb Pārlabota un Papildināta Pavārgrāmata

Egles nav. Viss pārējais ir.
Toties ir daudz dāvanu. Ir garš ceļš iedzērušā vilcienā kopā ar mīļotā vecākiem (zemsvītras piezīme - es mīlu savu vīratēvu, bet no vīra mātes man metas pumpas. Bet no viņas pumpas metas visiem - arī vīratēvam un mīļajam. Plus līdzi šī sieviete velk savu resno taksi). Bet mēs uzkožam šokolādi un ieraujam pa kokteilim, un sākam uztvert notiekošo filozofiskā mierā un labā humorā, lai gan lieliski apzināmies, ka izskatamies pēc Bregoviča "Kāzu un bēru orķestra" - nolādētais lops nepārtraukti vaukšķ un apkārtējie mudina mūs aizbāzt viņam muti ar knupi - vai arī pēc Darela aprakstītā "ceļojošā cirka ar personālu" (taksītis, lūk, nevar izkāpt pa vilciena trepēm. Prātīgākais būtu to desu vienkārši nospert lejā pa trepēm ar vienu slaidu spērienu, bet kas tev deva - ilgi un dikti tusnīs ap trepēm, tad ņems uz rokām). Ugunis vilcienā slēdzas iekšā un ārā, šurpu un turpu bizo uztraukti mašīnisti ar instrumentu kastēm rokās. Brīžiem drausmīgi smird pēc degošas gumijas un svilstošas soļarkas, un mēs priecājamies, ka iedzert nemaz nevajag - saelposimies tvaikus un galā nonāksim gaužām jautri.
Tomēr izkāpjam no vilciena. Iepērkam veikalā saldumus un alkoholu - pareizāk sakot, pērk citi, es stāvu pie ieejas un turu taksi. Suns gaudo nebalsī. - Mīļā, tev olu liķieri vai šokolādes? - sauc mīļais. - Man vienalga, - es atstenu. - Tika ātrāk, Dieva dēļ!!! Par mani smejas viss veikals!
Veikals skaļi smejas.
Mēģinu aizbāzt sunim muti ar biezpiena pončikiem. Izlepušais lops tos ignorē.
Beidzot liķieri, ķimmeļi, tortes "Draudzība" un citi tikai Latgales laukiem raksturīgi labumi ir satilpināti somās, viss samaksāts, un mēs gar dzelzceļa sliedēm virzamies uz dārgā vecmāmiņas māju. Ceļš ir tumšs un apledojis. Dārgā māte ir iegādājusies sev kokteli un tukšo to.
- Dēls, tu mani drausmīgi pievīli, - viņa saka traģiskā balsī. - Briesmīgi negaršīgs, - viņa piebilst un norij lielu malku. Un vēl vienu.
Bonusā mūs aprej visi Krustpils suņi.
Visbeidzot mēs nonākam pie Vecāmiņas mājas - nu gluži kā pelēkie vilki. Vecmāmiņai mūsu ierašanās Šarla Pero labākajās tradīcijās ir priecīgs un negaidīts pārsteigums, un pieliekamajā tiek šā tā sameklētas zupas, triju veidu gaļas, štovēti kāposti, debesmanna un šokolāde. Pēc tam mums ar dārgo jātēlo salavecis un sniegbaltīte, lai citiem nav garlaicīgi. Pēc tam vīra tēvs un dārgais aiziet pīpēt, es kā jaunizceptais nepīpētājs palieku ar vīramāti, kas paziņo, ka no dārgā jau nekad nekas dzīvē prātīgs neiznākšot un ka mums ar dārgo būšot jāguļ kopā ar sunīti, jo sunītis nevar nokāpt pa trepēm, bet mēs guļam apakšstāvā, un kādam taču esot taksītis jāizved. Jūtos gatava vai nu atsākt smēķēšanu vai nošaut to sievieti ar visu suni. Tam seko "draudzība", vairākas šķēles, pirmsgultas saskandināšana, došanās uz gultu, negaidīts entuziasms, maigums un kaislība no vīrieša puses un strauja atklāsme, ka (neliela atkāpe. Ko saka vīrietis, kad iekāpj ūdenī pāri nabai? Viņš saka, ka tas iet pāri viņa saprašanai), tas iet arī pāri manai saprašanai un es metos apskaut tualetes podu.
Diena numur divi.
Ilgi un dikti guļu. Zvana mans tēvs, lai pateiktu, ka nopircis mums egli. Saku paldies un guļu tālāk, līdz mīļais ziņo, ka būtu tā kā jāceļās, ja mēs šodien gribam tikt atpakaļ Rīgā. Saģērbjos. Dodos uz virtuvi. Tur man priekšā nokrauj salātus, pašceptus speķa pīrāgus un ābolmaizes, aknas, desas, vistu un mudina ēst brangi. Un kamēr mēs ģērbjamies, mums somās pagūst sakraut vēl ābolus, zaptes, marinētas sēnes un svaigas bulkas. Saprotu, ka esam nonākuši Ansīša un Grietiņas lomā. Suns acīmredzot tik traki barots tieši priekš tam, bet tagad pienākusi arī mūsu kārta. Ko citu varētu nozīmēt stundu ilgi monologi par tēmu - "nu, bet apēdiet šo! Un kas ēdīs šo? Nu, bet šis!"
Esmu nodrošinājusi atpakaļceļu - izprintējusi vilcienu sarakstus, un mēs rātni, lai gan turot vēderus ar rokām, atgriežamies Rīgā, lai dotos uz Ziemassvētku vakariņām pie manas vecmāmiņas. Ko liegties - bija ij aukstais galds, ij siltais. Salāti, siļķes majonēzē, dārzeņu plates, cepti kartupeļi, cepta vista, rosols, torte, piparkūkas, alkohols. Uzmaucu galvā zaļu stīpu ar sarkaniem ziemļbrieža ragiem, jūtos varen seksuāla un šarmanta, grabinu glāzes gar auskariem, ka skan, ar mīļo tēloju "Kolhoznieci un strādnieku" un riju līdz plīstu.

Bet egles mums mājās nav.
//Par egli atcerējos tikai atnākot mājās. Kāda tur vēl egle!
///"Rīgas Laika" dzīres ar 80 ēdieniem ir fufelis. Fufelis, salīdzinot ar vidējā latvieša Ziemassvētkiem, ticiet man.