Mūsmāju iemītnieku sirds smagi nomāc divas bēdas: ir ieviesušās kodes un rītos ir jāceļas no gultas un kaut kur ar steigu jāiet.
- Dēls, ģērbies, - es sērīgi sēcu.
- Man jāatrod bumba!
- Pietiks spēlēties.
- Man jānosit kodi!
- Ja tu taisies sist kodes, tad vispār nekur netiksi...
Lauva, priecīgi: - Es varēšu palikt mājās?
Uz brīdi mēs fantazējM, kāda izskatītos Lauvas dzīve, ja viņš nepabeidz savas 9. obligātās klases. Tad viņš būs nolemts sist kukaiņus mājās visu atlikušo dzīvi.
- Un tad, dēls, - es pamācoši saku. - Jau pēc diviem mēnešiem tu izgrauzīsies cauri sienām, lai tiktu uz savu mīļo, mīļo skoliņu. Jo tev riebjas kukaiņi. Tāpēc ģērbies un ej!