Drausmīgas milzīgas bailes. Bailes no tā, ka nevar saprast, ko var darīt un ko nē, ko runāt un ko labāk noklusēt, un pieklājīgi pasmaidīt, kur vēl var, bet kur vairs nē, kur nekādā gadījumā nedrīkst, kur būs jānožēlo gan man, gan tam, kas klausās, gan vispār vispār vispār. Drausmīgas bailes no nespējas ieraudzīt, kur jā, kur nē, kur gaišs, kur tumšs, ja līdz šim ir bijis gan tā, gan šā, kalni un lejas, pagrabi un bēniņi. Vienkārši vienu brīdi es kaut kādā prāta aptumsumā aizžmiedzu acis un speru soli, tad vēl un vēl, jo pēc tam apstāties jau ir daudz grūtāk, un paiet kādi pieci soļi, kādi pieci bezgalīgi, nebeidzami, mūžu gari soļi, līdz es beidzot varu saprast, kas ir kas.
Un bailes ir jo lielāks, jo kāda balss čukst - bet kritiens ir gandrīz neizbēgams, un - pavisam droši - neapturams. Atšķiras tikai soļu garums, rezultāts nemainās. Taisnība. Bet es nespēju palikt uz vietas.
Un milzīga, milzīga vientulība piecos soļos. Jo neviens cits jau manā vietā to neizbaidīsies.
Ja jau par bailēm un fobijām, tad pat jau. Man, piemēram, pavisam nav bailes ne no tumsas, ne no augstuma, ne no ātruma, nekad nav bijis, man pat patīk, tikai no žurkām un pelēm bišķi ir, tad es spiedzu, lai gan ja pele nekustīgi sēž, piemēram, zem cepeškrāsns un es zinu, ka viņa tur sēž, tad pat no tā nebaidos. Bet vispār man ir fobija uz acīm.
Piemēram, ja man gadās sabiedriskajā transportā apsēsties blakus numura plāksnei, nu tai, uz kuras drukā galapieturas, tāda metāla plāksne un metāla turētāji, tad visu ceļu es pavadīšu, šķielējot uz šo konstrukciju un nepārtraukti iedomāšos, kā kāds no āķiem varētu man pilnīgi nejauši iedurties acī. Es to iedomājos pavisam skaidri, un stipri uzmācīgi. Un nākamajā reizē, protams, atkal apsēdīšos tur pat.
Bet nevarētu teikt, ka briesmas apdraud tikai trolejbusos. Pirms kāda laika Dārgais uzdāvināja man krūzi, baigo dizaina meistardarbu, tādu, no stikla, ar pelēku plastmasas rokturi, kurā var iespraust pelēku plastmasas puļķi cukura maisīšanai. Godīgi sakot, dzerot no šīs krūzes, es vienmēr atceros anekdoti par krieviem, kurus jebkurā pasaules malā var atpazīt pēc tā, ka tēju viņi dzer, neizņemot tējkaroti no glāzes, un ja arī maskēšanās nolūkos izņem, tad vienalga ir atpazīstami pēc vienas aizmiegtas acs. Man ar to puļķi iet maķenīt līdzīgi - kas man, protams, abolūti netraucē uztaisīt sev vēl vienu tēju.
Šonakt atdzīvojās vēl viena fobijas šķautne, un es sapņoju, ka kaut kāda sātaniste draud ar šļirci izdurt man aci, ja neatbildēšu pareizi uz jautājumiem. Skatījos uz adatu, kas bija nomērķeta taisni man acī, pavisam netālu, un mēģināju izdomāt Olimpisko spēļu moto sātanistu garā, ja pareizi atceros. Bailes bija visai lielas, un atbildi es izdomāju tikai tad, kad viņa adatu novāca.
Tādas man tās fobijas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |