Pēdējā laikā visai daudz domāju par to, kāpēc cilvēki vispār saprotas. Nu, kāpēc piemēram, cilvēki vispār draudzējas, un kāpēc viņi izvēlas labāk pavadīt laiku ar noteiktām personām, un kāpēc tas notiek abpusēji.
Tā doma vispār ir ļoti gara, un domājas ar pārtraukumiem kādu nedēļu, un ik pēc pāris naktīm, pirms aizmigšanas, es jau pa daļai pagūstu izdomāt par to garumgarus pukstus, bet viena lieta, ko es izdomāju, ir tāda, ka vismaz man tomēr ļoti svarīga ir daudz maz līdzīga humora izjūta (nu, es jau nesolīja te nekādas intelektuālās pērles, ja).
Un vismaz vakar es atkal par to aizdomājos, kad izsūtīju uz visām pusēm kādas 100 vēstules pēc telefona numuriem un visjaukākākās atbildes saņēmu no vīriešiem, kas man kādreiz ir ļoti ļoti patikuši. Viens uz manu bēdu stāstu par nozagto telefonu atrakstīja, ka "karalis ir miris, lai dzīvo karalis", bet otrs, ka "tfu, ieraudzīju tavu vēstuli un jau nobijos, ka šis ir kārtējais Jaunā Gada apsveikums".
Mūsu galeras skapī, pie kažokiem, zābakiem un pāris pilnām vīna pudelēm, stāv skrituļslidas. Mēs joprojām ceram atrast personāžu, kas ar tām pārvietojas šajos klimatiskajos apstākļos.
Anekodete, ko solījās ierakstīt dzeina, bet neierakstīja.
Bars puišeļu skrien pakaļ vīram ar garu bārdu. Visbeidzot viņš neiztur, apcērtas un nikni bļauj:
"Es Jums neesmu nekāds Zī Zī Tops, es esmu Krišjānis Barons!"
← Previous day | (Calendar) | Next day → |