No rīta Ķengaragā sirreāla migla. Aptuvenā redzamība - 30 m. Centrā tā jau izklīdusi, tikai gaiss dūmakains, saules stari pār kanāla līkumu un krāsaino lapu kokiem krīt kā baptistu bībeļu ilustrācijās - plati un skaidri. Un zīles no kokiem krīt uz galvas. Vai mājiens no augšas, ka nav ko darbu kavēt, un slaistīties apkārt? Bet es nolemju, ka darbs nav zaķis un pagaidīs piecpadsmit minūtes, un vēl mazliet pastāvu.
Neveselīgas ziņkāres un kolēģu aktīvās aģitācijas rezultātā nolemju izpētīt "Stokmana Trakās Dienas". "Trako Dienu" simbolu - piepūsto balonu vīriņu - Dārgais jau paguvis nokristīt par epileptiķi. Es gan atgādinu, ka vismaz pēc Eglīša hrestomātiskās padomju psihiatrijas bībeles, arī epsilepsija ir psihiska slimība, līdz ar to simbols izraudzīts veiksmīgs. Taču pašā "Stokmanī" iet vēl trakāk. Lienu uz izeju, cik ātri vien spēju. Man, goda vārds, neko nevajag. Tiesa, es apšaubu to, vai citiem ko patiešām vajag, tikai viņus tas, liekas, nebūt netraucē. Pie Stacijas visas autobusu pieturas pilnas ļaudīm ar koši dzelteniem maisiem rokās. Bet pirkt kaut ko tikai tāpēc, ka to beidzot pārdod par reālo cenu, man ar nav īsti interesansti.
Bet ārā ir skaisti. Ārā ir skaisti, un piektdienas ir labas dienas, labas dienas, kad justies nepamatoti brīvam un mazliet laimīgam.
"Atminos, tolaik pat visai nopietni apsvēru, vai neesmu homoseksuāls. Reiz, bērnībā, neprātīgi iemīlējos ūsainā un pagalam šķelmīgā autobusa šoferī, kas prata izbraukt cauri visai Rīgai tik līgani un neapstājoties gandrīz nevienā krustojumā, ka man nebija jāvemj. Viņa autobusā bija linoleja grīda ar rozā plankumiem, bet virs priekšējā stikla - desmitiem vimpeļu un dzeltenas bārkstis. Un vēlāk iemīlējos puisī no glābšanas stacijas, tajā puisī, kurš brauca ar veco moskviču. Es pat eksperimentēju, bāzdams nelielus priekšmetus dibenā, tomēr nekādu baudu neguvu."
//Nu i ideja - pārbaudīt savu seksuālo orientāciju, stampājot sevī dažādus nelielus priekšmetus. Ja es nolemtu ķerties pie šāda testa un svēti tam ticēt, es, visticamāk, vispār konstatētu savu totālo aseksualitāti.
Pīpojot man paveras burvīgs skats. Pie mūsu mājas dzīvo kaķe - īsta Māte-Sociālistiskā Darba Varone, absolūti melna, pret citiem kaķiem visai nešpetna lēdija- , un viņas saime - pieci mazi, melni, dzīvespriecīgi, absolūti neatšķirami kaķēni. Mājas iemītnieki kaķiem atnesuši kastes, kur gulēt un paslēpties no lietus un vēja, visādas bļodas ar pienu un uzkodām, un tā viņi tur visi mīļi dzīvojās.
Nupat piemērām, pa zālāju bizoja puika un viens no kaķēniem. Puika pats tikai mazliet vecāks par ķaķi, vicina stibiņu, un kaķēns lec tai pakaļ vai brīžiem mulsi sastingst, kad bērns aizskrien pārāk tālu.
Nu, un es pīpoju un priecājos par to visu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |