11:52 am - [rein]kar/nācija
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
maska ir atdzimis.
Izsaucu ātros. Tie atbrauca, paziņoja, ka man viss kopumā esot normas kārtībā un paņēma sešus latus par izsaukumu. Būs kā stulbajā krievu teicienā "umru zdarovim".
//Aiz sašutuma uzpīpoju un piezvanīju mammai. Un goda vārds, no viena zvana viņai jēga ir daudz lielāka - viņa pārzina medicīnu, viņa pārzina konkrēto gadījumu no A līdz Z un viņa vienmēr ir neatslābstoši ieinteresēta ar nebeidzamu darba laiku un bez lielām rindām. Es vispār nesaprotu, ko dara cilvēki, kuriem nav tādu mammu un kuri ir pamesti mūsu medicīnas sistēmu kompetencē.
Lielisks domu gājiens "tas, ko tu te stāsti, ir tikai iedomas un izrādīšanās, tā nenotiek un nevar notikt, jo man tā nekad nav bijis. Saproti, man tā nav bijis, un tādēļ arī tev nevar būt! Un ja tu vēl šaubies, tad atceries, ka manam draugam Jēcim ar nav bijis! Līdz ar to - nekā tāda nav un būt nevar, tu te tikai stilo un izliecies!".
Un tad man vienmēr gribas teikt - piedrāzt to, kas bijis tev. Un piedrāzt to tavu Jēci. Jūs neesat nekādi Dievi tie Kungi, pēc kura ģīmja un līdzības veidota visa cilvēku rase. Cilvēki tomēr maķenīt atšķiras, un ne visi (paldies Dievam) ir tādi kā tu - tev tas nekad nekad nav ienācis prātā? Nevienu mazu mirklīti? Jā, ir gan vērts nomaskēties par pieaugušo, iekāpt augstā krēslā, izaudzēt lielu vēderu un garu bārdu, lai klīstu pa pasauli ar šādu pārliecību par cilvēku rases unificētību savā virsvadībā.
Trešdienas naktī Bauskas rajonā, darba vietas pirtī, izgāju uzpīpēt. Stāvēju, pīpēju, izkarsējusies, atdzisusi, mierīga un spirgta, viena pati un pilnīgi pašpietiekama, apkārt tikai miers miers miers un klusums brīnišķīgs. Paskatījos debesīs, ievilku dūmus, izgaršoju un atcerējos, kā manas dzimšanas dienā mana māsa bija aizbrauskusi pie kuskus un justs , un kuskus manai dzimšanas dienai par godu bija atdzejojis Grebja "Debesu pilsētu", kuru māsa pēcāk godbijīgi atveda un nodziedāja. Toreiz es biju neiedomājami aizkustināta un kad māsa dziedāja, gandrīz apraudājos, cik skaisti tas bija. Tik daudz mīļuma tajā visā bija.
Un tagad, skatoties debesīs, jau pēc gandrīz pusgada, es pie sevis atkal dungoju "bet zilās debesīs mirdz viena zvaigznīte. Tā tava, manu eņģelīt, tā tava ir vienmēr" Un jutos tik neiedomājami laimīga. Jo man ir sava zvaigsne. Man neviens nav to solījis. Un man to neviens nevar atņemt. Man to vienkārši uzdāvināja.
Britnija Spīrsa ir tāda pati princese kā "Makdonalds" - restorāns.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |