Ar mīļo, acis ieplētuši, blenžam latīņamerikas seriālu.
Viņa viņam asarainā balsi - Man liekas, ka tu esi kur citur... domā ko citu... Tu patiesībā nemaz neesi ar mani..
Mīļais, ieinteresēt - Vai viņš ir smadzeņu donors?
Un reizēm mani pārņem neaptverams miers. Mēs esam. Mēs esam viens otram. Un citādāk nemaz nevarētu būt. Bet tomēr - cik labi. Cik neiedomājami labi, ka tā.
Reiz tu jautāji - "bet kāpēc mēs satikāmies tik vēlu?"
Un man tas likās jocīgs jautājums. Jo es nenožēloju neko. Un galu galā - tam pat nav nozīmes. Jo mēs esam. Mēs esam viens otram. Mēs esam satikušies tieši tā, kā tas varēja notikt. Un vēl vairāk - mēs satikāmies tikai tā, kā tas varēja notikt, vienīgajā iespējamajā veidā. Jo cita ceļa vienkārši nav.
Un cik labi, ka tā. Cik neiedomājami labi.
Nupat nez kādēļ pie sevis nodomāju - vienīgais īstais lūzeris laikam gan ir tas, kas nemāk zaudēt. Viss pārējais taču mainās - veiksme ir nepatstāvīga, un vienu lietu to proti labāk, bet citu sliktāk. Reizēm kāds ir veiklāks, bet citreiz tu esi gudrāks vai pareizāks. Starojošais lauru vainags ceļo haotiskā kārtībā.
Bet, ja tu neproti zaudēt, tad tu nekad neuzvarēsi. Nekad. Tu vienmēr būsi lūzeris, lai cik gudrs, bagāts vai atzīts. Tu vienmēr dredains raudāsi lietū un nesapratīsi, kādēļ. Tik ilgi, kamēr neiemācīsies zaudēt, zaudēt pa īstam un godīgi.
Izdomāju un sajutos neiedomājami brīva. Viegla. Un laimīga. Es mācos. Paceļu galvu - esmu uzvarējusi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |