Man liekas, par sniegiem es tagad zinu tik pat daudz kā eskimosi, kuriem esot 50 vārdi to apzīmēšanai. Bet tādu līmeni sasniegt nav viegli. Tādēļ jāpamostas no rīta Cēsu rajona "Viršos" un jāsaprot, ka snieg. Sniegam joprojām putinot, eskimosam iesācējam vajadzētu nobraukt kādu kilometru. Un tad iestrēgt. Un saprast, ka tagad laikam viss - ne uz priekšu, ne uz atpakaļ.
Un tad rakt, un stumt. Rakt un stumt. Rakt un stumtu. Rakt un stumt. Rakt un stumt. Un galīgi saslapt un drausmīgi salst, jo vājprātīgi snieg, ir ļoti auksts un pūš tāds vējš, ka gandrīz kājās nevar nostāvēt. Un atkal rakt un stumt. Un atkal rakt un stumt. Un kasīt sniegu ar roku un stumt ar kāju un bakstīt ar galvu. Un pavirzīties varbūt par 5 soļiem visu moku galarezultātā, jo sniegs uz ceļa ir vismaz - es atkārtoju "vismaz" līdz ceļiem.
Četrās ar pus stundās mēs nobraucām kādus 3 kilometrus. Un tos pašus mēs nobraucā tikai tādēļ, ka atbrauca greideris.
Nē, cibe, es zinu, ka tev nevajag zināt, kā ir būt par eskimosu.
Viss, saberu karstā vannā savu smalkāko un dārgāko vannas sāli un dodos atgūt mazliet siltuma.
Sestdien man tika paziņots, ka man piestāvot ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kuskus bērni. Mēs visi trīs stāvējām pie kafijas automāta, es lēju sev kafiju un bēru cukuru. Viņi kannai rādīja dažādus saviebtus un baismīgus vaipļus. Goda vārds, ekstravagants paziņojums. Es pārbijos.
Es, protams, ne mazākajā mērā nevaru kontrolēt cilvēkus, kas lasa manu cibu, piefrendo mani vai kā citādāk par to interesējas. Taču, ja cilvēks pievieno mani savai lasāmajai listei, bet laivā nevar pat tik daudz kā sveiki izmest pār lūpām, tad es tādu cilvēku tomēr uzskatu par tizleni. Un nē, tā nebija sagadīšanās, un tā nebija pirmā reize, tādēļ iemācies runāt vai atšujies. Hau, esmu runājis.
Ja jau sākts runāt par "gada pasākumiem", tad vēl viens noteikti ir čurāšana ārā, sniega vētrā, salā. Tas notiek tā: tu izkāp no mašīnas, notupies turpat blakus vāģim, iekšējie orgāni no šoka vienkārši paralizējas un ir ar sevi krietnu brīdi jārunājas, lai viss galu galā notiktu. Un vējš tikmēr mežonīgi svilpj, no aukstuma acis sprāgst laukā un sniegs nēsājas uz visām pusēm kā traks. Nu, pilnīgs "baiļu faktors".
Vēl viens aprakstīšanas vērts kritērijs noteikti ir sapņi naktī pirms vētras. Par tiem 4 m diega no kakla un sāpošo kaklu es jau stepes_vilks izstāstīju, bet vēl viens bija par cruelty. Man vajadzēja viņu nošaut, es zināju, ka viņš ir slikts un bīstams, un ka vai nu es vai viņš un nekas cits neatliek, ka viņš jāapstādina, mēs stāvējām viens otram pretim un viņš mīlīgi smaidīja un teica, ka "tu taču mani nešausi nost, mēs esam tik labi draugi, vai ne?". Gribēju teikt: "Jā, mēs esam labi draugi, bet es tevi nošaušu vienalga", bet es paguvu tikai līdz kādai pusei. Jo pēc tam viņš nošāva mani. Jutos pārsteigta un vīlusies. Un pēdējais, ko paguvu nodomāt, bija: "Vajadzēja vispirms šaut, un tad runāt".
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |