Shelly - Post a comment

shelly

09:20 pm

Pēdējās divās dienās esmu nobraukusi tik daudz, cik visā savā patstāvīgā braucēja mūžā. Uz Līvāniem nebraucu, bet: aizbraucu uz Krustpili, aizvedu tuvākos piederīgos uz kapiem, tad uz bēru mielastu, tad atkal mājās, tad nākamajā dienā atkal uz kapiem novākt sveces un uz kafejnīcu atdot traukus, tad uz Zolitūdi - aizvest piederīgos un suni, tad uz mājām Ķengaragā - nolikt kartupeļu maisu, tad uz stāvvietu. Visādi citādi izpildījos pēc pilnas programmas:
- Brauciens uz Austrumiem, kad aust saule
- Brauciens uz Rietumiem, kad riet saule
- Braciens pa tumsu
- Brauciens ar neatlaistu rokas bremzi (īss)
- Brauciens pa visu mazpilsētu bez lukturiem (diezgan garš)
- Viegli pohains brauciens (domāju, ka mēs brauksim tikai, ātrākais, divos dienā, bet desmitos no rīta mani jau rāva ārā no gultas un bīdīja uz stūres pusi - "jāaizbrauc līdz Marijai! jāaizbrauc līdz kapiem! vajag cigaretes! vajag atdot traukus! vajag..." )
- Brauciens pa ļoti stāvu, šauru un līkumotu ielu augšup. Biju tik lepna, ka viss izdevās!
- Bet - ka vēlāk izrādījās, tā bija vienvirziena iela - un es braucu tieši pretēji braukšanas virzienam (!!!!) (un vēlreiz - !!!!!!). Braukšana zem ķieģeļiem - mana stihija. Viena dzīvība no deviņām nost visiem pieciem, kas sēdēja manā mašiņā. Un mašiņai viena nost.
- Pilns CSDD eksāmena maršruts ar visiem Mūkusalas apļiem un uzbraukšanām uz Jūrmalas gatves
- Ieparkošanas stāvvietā starp divām mašīnām, kas abas nostājušās mazliet manā pārkinga vietā. Mazliet, bet pietiekami, lai ieparkošanās būtu mission impossible. Viens no tiem asprāšiem dabūs kāpt mašīnā pa pasažiera sēdekli, bet, nu, mana karma tāpat ir pagalam.