Jocīgi tie 29. Jo man visu laiku likās, ka 27 un 28 ir paši smukākie cipari un ka tas vispār ir ļoti feins vecums, un tad viskautas kas notiks, viskaut kas labs un foršs, un es būšu laba un forša, bet tie gadi izvērtās tādi... stipri smagi. Pat ne tikai smagi, bet pilnīgi murgaini vienkārši, ja tā godīgi. Pēc tādiem gadiem, man tā reizēm liekas, manam bioloģiskajam un emocionālajam vecumam jāpieskaita vismaz pieci, vai varbūt pat 50, nevis divi gadi. (Un vecumu es šajā gadījumā neasociēju ar viedumu vai dzīves pieredzi, vai sasniegumiem, bet vienkārši ar nolietotību un bezspēku, un sajūtu, ka viss iet uz galu.)
Bet, tātad - tagad. Tagad - 29. Rīta skrējiens un lašmaizītes. Dzīvosim, redzēsim.