It's official: esmu kļuvusi par kaķu tanti. Aiznesu uz leju Gizmo veco sausbarību, kas viņam ir par prastu (!), un ko viņš neēd(!!!).
Pirmais secinājums, skatoties jau no virtuves loga augšas: ja gribu, lai paēd kaķēni, man jāstāv blakus ar kūju un jādzenā prom lielie. Un paralēli maigi jādudina, lai sīkie nebaidās un ēd. Un man jau, protams, gribas, lai paēd kaķēni.
Nu, vismaz viens mazs rižiks noteikti dabūja kādu bišķi vēderiņā, kamēr es tur blakus grozījos.
Otrais secinājums: ja es taisso glaudīt sētas bomzīžus, tad man obligāti jāaiznes sapotēt savējo, lai gan viņš ārā neiet, un sanitāri ideāli sēž pie savas pareizās un dārgās - tam zvēriņam vēdrā ir ščotčiks, tiešām - paikas bļodas. Man negribētos kaut ko ienest. Pagājušā vasara, jāsaka, bija pirmā, kad noslinkoju stiept savu pūkaino laimi pie veta.
// nē, liekas viss būs labi. Lielais ir aizgājis vai aiztrenkāts, rudais mazais priecīgi spēlējas, pelēkais mazais sēž pie bļodas un, kā tajā pētījumā par kaķu nodarbēm, aplūko ēdienu.