Aizšmaucu no darba ātrāk un ielīgoju Jāņus Dabas muzejā ar divām folkloras grupām. Sākumā nodomāju, ka tas nu ir dīvainākais, ko skaidrā prātā būdama, esmu darījusi - dziedājusi, lēkājusi un situsi plaukstiņas pilnīgi svešu pilsoņu sabiedrībā. Garastāvoklis ierodoties ar bija tāds, ka drīzāk slīcināties gribējās, nevis rikšot un gavilēt. Bet es saņēmos. Un visā visumā tā izrādījās ļoti sapurinoša pieredze. Tādā garā turpinot, vēl kļūšu par sasodīto folkloristu.