8. martu godīgi esmu pavadījusi īstās Klāras Cetkinas noskaņās, 10 stundas darbā, treniņš, pat sarkanu neļķi esmu saņēmusi. Un ziniet, jūtos visai laimīga.
Bet visām kas jau gadiem kunkst par to, cik liels ļaunums ir šitā.. šitā ema... emaci... emancinci... pacimaci..., kas piespiedusi viņas strādāt, tā vietā, lai sēdētu, sapņu princi gaidot, ar šuvekli rokā un garu, izkārtu bizi pa logu ārā, varu atgādināt, ka nabadzes ir strādājušas kā trakas visos laikos, un bagātnieces ir dīkdieņojušās vienmēr. Šai ziņā nekas nav mainījies. Tagad tikai nabadzīgo slāņu skaistākajām pārstāvēm pieejams plašāka darba vietu izvēle. Ko es, protams, apsveicu no visas savas mazās sirds.