Bet runājot par labo un skaisto manā dzīvē:
vakar palika trīs mēneši, kopš esmu atmetusi smēķēšanu.
Ir labi. Ir tiešām labi. Vēlmes uzpīpēt nav. Un nav vairs jāuztraucas par to, vai ir cigaretes un kur tās nopirkt, vai ir laiks un iespēja uzpīpēt, un kad beigsies tas, kas traucē uzpīpēt, un vai es gadījumā nesmirdu pārāk traki. Ietaupās nauda, uzlabojas veselība (ne brīnumaini, bet tomēr!), virtuvē palodzi vairs nekrāj nespēj-vien-noslaucīt pelnu kārta, un tiešā priekšniece - kaislīga nesmēķējoša fašiste - vēlīgi uzsmaida (lai gan tie tiešām ir pekstiņi. Vienīgais cilvēks, kura dēļ vērts kaut ko darīt, ir tas, kurš redzams spogulī - un tagad, lūkojoties tajā, es varu lepni paklapēt sev pa plecu - nu, vai es neesmu viens vella pulveris!) Vispār ir kaut kā daudz vienkāršāk un mierīgāk. Kā par to rakstītu Karrs - esmu nevis vienkārši nesmēķētājs, visumā esmu ļoti laimīgs nesmēķētājs.
Jā, ir savas problēmas. Pirmie pusotri mēneši bija maķenīt grūtāki, bet ja godīgi - tie nebija neizturami. Esmu uzēdusi pa šiem trim mēnešiem kādu kilogramu vai divus. Bet ne vairāk, un domāju, ka vistrakākā vēlme rīt bija tieši sākumā, tagad jau viss ir normalizējies. Un man atkal - pēc desmit smēķēšanas gadu pārtraukuma - ir parādījusies alerģija pret C vitamīnu (nikotīns, kā zināms, iznīcina C vitamīnu, bet tagad tam nekas nestāv ceļā). Taču ja piebremzē ar mandarīniem, tad atkal - nav tik traki.
Un kopumā - tas bija gandrīz biedējoši viegli (slava Tabex un Karram!).
Vārdu sakot, es ļoti ceru, ka pēc šitik bezgaumīgas lielīšanās nesajukšu prātā un nesākšu atkal pīpot. :D