n/a

Pēc 16.jūnija es būšu dikti gudra. Varbūt agorafobiju iemantojusi un kofeīna rezistenta, bet toties gudra :)




(Paldies elina, ka iepazīstināja ar Sia.)

par bērnību runājot II

Until 18. - 19. centuries in some section of France the child who died 'too soon' was buried in the backyard, as a cat or dog is buried today (Zelizer 1981).

par bērnību runājot

Padalīšos ar vienu (pēdējo) daļu no savas eksāmena esejas par tēmu "Bērniem ir tiesības, bet nav pienākumu – vēsturiskā un attīstības antropoloģijas kontekstā" kursā "Bērnības etnogrāfija"

Viviana Zelizera (Zelizer 1981) ir teikusi, ka bērni mūsdienās (rietumu pasaulē) ir ekonomiski nevērtīgi, bet emocionāli nenovērtējami. Es šim argumentam daļēji nepiekrītu. Pirmkārt, jau iepriekš apskatītie laukos dzīvojošie bērni kaut vai Latvijā sniedz milzīgu darbaspēka (un tātad arī ekonomisku) atbalstu saviem vecākiem. Otrkārt, arī Bērnu tiesību un aizsardzības likumā vairāki punkti bērnu aizsardzībā ir patiesībā balstīti uz kāda labuma gūšanu valstiskā mērogā no šī bērna nākotnē. Piemēram, 4.pants nosaka, ka bērnu tiesības tiek aizsargātas ar mērķi, lai 1) bērnā veidotu un nostiprinātu sabiedrības interesēm atbilstošas vērtību orientācijas, 2) veidotu bērnu orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību, 3) veidotu bērna orientāciju uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu (Bērnu tiesību un aizsardzības likums 2000). Manuprāt, šie piemēri lieliski atspoguļo, ka arī bērnu tiesību aizsardzībā ir iekļauta ne tikai konkrētās sabiedrības vērtības, bet arī aprēķināta bērnu ekonomiskā vērtība viņiem pieaugot, proti, likums nodrošina bērna ne tikai kā individualitātes aizsardzību, bet arī bērna kā tautas, sabiedrības un valsts „sastāvdaļas” organisku iekļaušanos un funkcionēšanu pastāvošās iekārtas / sistēmas labā. Salīdzinoši ar agrāro kultūru vecāki no bērna negaida atpakaļ „labumus”, tomēr sabiedrība kopumā par ieguldījumu katrā bērnā nākotnē gaida no viņa atpakaļ labumu valstiskā mērogā (darbaspēku, nodokļu maksātāju utt.), ko var mērīt arī ekonomiski. Var teikt, ka valsts un bērna attiecības mūsdienās ir balstītas uz abpusēja labuma gūšanu.

n/a

Man patīk gadi, kas saucās "pēc 30".
Dēļ sasniegtā dzīves komforta līmeņa.
Un dēļ tā, ka tie vēl nav "pēc 50" :)

n/a

Kautkad mēģināju skatīties GoT, sāku ar 1s1s un pēc zavļekalova pirmajās 15min tālāk sekoja tādi pati santabarbara kā labākajos seriāla formāta paraugos. Da nu viņu - ja filma iet ilgāk par 100min, režisors nav apguvis griešanu. Bet seriāli ir kā radu saiešanas - mazliet gaidpilni, mazliet garlaicīgi, ēšana (intriga) tiek izstiepta nejēdzīgi ilgi ar absurdu secību un atkārtojumiem un beigās ir tikai pārkairināta kuņģa sindroms un vēlme to visu pārtraukt.

n/a

"Jebkuras attiecības ir darījums. Bet, ja paveicas, tad mīlestība nāk bonusā."

n/a

bildēs izskatos pēc pakaramā
uz kura drēbes karājas.

n/a

Sapnī redzēju, ka Andris Ērglis ir ceļu policists, stāv aiz svaigi uzlikta "ķieģeļa" un nodarbojas ar reketu.

n/a

- pasaki "tukāns"!
- tu krāns!

Sezonas strjomīgākais soliņš

Pārējo pēc tam izstāstīs, ziniet, miegs nāk un tā.

n/a

un te nu es esmu tādā paradoksālā situācijā, kad, no vienas puses, ir tāda kā vientulības sajūta, kas pats par sevi nav nekas traks vai baismīgi nospiedošs, un tomēr tā sajūta tur ir, bet tad tā saucamās zāles pret to, attiecības, tā saucamās, ja. kā lai tā labāk pasaka, - mani tracina viss, kas ar tām saistīts. ne ar vienu, kas man ir paticis, vai kuru man gribētos, teiksim, khmm, iekarot savaldzināt, man nav gribējies spēlēt attiecības. es negribu nopietnību. es negribu konkrētību. pat tas tur, tas vārdā nesaucamais, kuru es vajāju gadu un pusgadu pēc tam vēl nevarēju tikt pāri, pat ar viņu es tobrīd negribēju būt kopā ne uz kādu laiku, ne, pasarg dies, uz forever, es tikai gribēju, lai es viņam arī patīku (es viņam tā arī neiepatikos, hehe), un redz, pat tas man apnika. es varu stundām ilgi skatīties filmas, sēdēt internetā, lasīt grāmatas, dzīvot dienas-sapņos, bet, lūk, džeki gan man apnīk. what is wrong with me, seriously, manuprāt, pat džekiem tā nav, but then again, man nav ne jausmas, kā ir džekiem. kaut kādas nomadu-klejotāju-vienpašu asinis, obviously.

mjau. vilšanās noskaņā pēc šķiršanās

Nevaru pārstāt domāt par indigo, kuru satiku otru reizi, lai ģan man šķiet,ka tā ir tikai šī saikne un diez vai tur kas cits sanāktu. Pēc pirmās reizes bija sajūtas,šoreiz smadzenes, kas nespēj atslēgties, jo viņš par mani privāti interesējas.
Vēl man tik ļoti patīk patikt, ka man jūk patika pret konkrētu cilvēku ar patiku patikt. Ne konkrēti šajā gadījumā, bet pirms dažām dienām es līdz šim aizdomājos.

Šodien atradās ideāls potenciālais telefons S5690.

n/a

kāpēc atlūzt neērtā pozā uz cieta dekoratīvā spilvena vienmēr ir saldāk, nekā gultā?

n/a

Kur martkorčegs ar saviem eirozīvijas dziedoņu aprakstiem?

Ielūgums uz "Bērnu pasauli" Ķīpsalā

Ir viens ielūgums uz "Kas te es te" un "Bērnu pasauli", kas notiek Ķīpsalā. Tas ir vienai personai, bērniem līdz 4 gadiem ieeja par velti. Atrodos pie Stomatoloģijas institūta. http://www.bt1.lv/bt1/bp/ Vari rakstīt uz ruta et inbox.lv

n/a

velkot kājā čību, kājā kaut kas briesmīgi sāpīgi iekoda. kas to būtu domājis, ka čībās mēdz dzīvot irši. tagad man ir ļoti liels kājas mazais pirkstiņš. un man liekas, ka šai jaukajai dienai vajadzēja beigties citā, jaukākā veidā.

kaut gan tā arī īsti nevar teikt, man tomēr ir arī kūciņa un užavnieks.

bet vispār moskīti šovasar ir nevaldāmi aktīvi. vienreiz pārtraucu rakšanu dārzā, jo likās, ka sajukšu prātā no melnā sīcošā un kodīgā odu mākoņa. un man ir vairākas reizes licies, ka nosmakšu no jaudīgā pretodu baloniņu aromātu parfīma ap mani. nekur un nekā no viņiem nav miera, nekur un nekā.

n/a

pārāk vēlu izdomāju, ka nebūtu iebildumu pret kompāniju, tāpēc
izskatās, ka šovakar mājās dzeršu mokku un skatīšos lolitu

džeremijam aironsam ir skaista balss.
(un dēls.)

n/a

cik skaists ir maijs, ja viņu necaurumo studiju darbu drukāšana un pirmssesijas panika. kaut es tolaik būtu mācējusi mazāk par šīm lietām satraukties, tad man būtu daudz vairāk skaistu atmiņu par pavasari. nu neko, vismaz tagad mēs mākam priecāties.

n/a

laikam jau tomēr neesmu kvalificēta ciniķe, jo skatījos dirty dancing

un aizkustinājos līdz sirds dziļumiem, cik labi mirkļi tur ir. jābrauc uz kūrortu un jāieķeras deju skolotājā.

šodienas secinājums

ar ātrumu lēnumu 6:20 min/km es varētu arī pusmaratonu noskriet. Ja nevajadzētu uz tualeti :D
Šitais ir mīnuss skriešanai pa rajonu - nav kā kkādā mežā - fiksi iemūkam krūmos, savācam ērces un atpakaļ skriet :D

Nezinu, kāds bija pulss, bet laikam normāls. Katrā ziņā elpoju tikai caur degunu. Izņemot pāris reizes, kad sprintoju uz luksoforu, kad sanāca arī caur muti, un vienu reizi, kad sprintoju garām bariņam smēķējošu jauniešu (tad vispār savlaicīgi aizturēju elpu). Katrā ziņā šitais ir baigi (pārāk?) easy - slodzi vispār nekādu nejūt, bet tā laikam vajag, ja? Šitādā tempā tikai var arī nosalt - karsti kļuva tikai pēc kāda 5ā kilometra. Būtu skrējusi vairāk, bet uz WC savajadzējās nu vnk BRIESMĪGI. Attiecīgi nekas cits neatlika kā uzņemt kursu uz mājām.

Rīt plānā laiva, parīt no rīta baseins :)

n/a

Divas dienas visu laiku nāk miegs, nav spēka un briesmīgi sāp galva (pat Ibumetin nelīdz). Izmērīju temperatūru - 35,6. Ir kaut kāds veids, kā pacelt T līdz līmenim, kad parādās kaut vismazākās darbaspējas iezīmes? Tas šoreiz vitāli svarīgi - jāraksta darbi augstskolai, jāgatavojas eksāmeniem, bet vienīgais, ko spēju darīt, ir gulēšana. Not good. So - any ideas how to help poor Bļanna Baklažanna? Kaut kādas mājas apstākļos veicamas metodes, lūdzu, jo, līdz aptieķim varu tikai aizrāpot, bet tad man asiņotu ceļi.

Vakars un tā

Taisījos iet laicīgi gulēt, bet izgāju ārā ap deviņiem un tikai pusnaktī ienācu iekšā. Burrrrvīgs vakars. Vispirms pabaroju odus, bet vēlāk to vairs tikpat kā nemaz nebija, laikam paēduši aizgāja gulēt. Minka kompānijas pēc iznāca līdzi ārā, lai pajoņotu pa dārzu, kamēr biju pievērsies smaidīgai sarunai un pēc tam debess ķermeņiem.

Es tikai nesaprotu maijvaboles. Dabā taču viss ir perfekts. Evolūcija feilerus drīz vien eliminē. Bet maijvaboles. Kāpēc tās ir tādas? Kāpēc tās lido tik smagi? Kāpēc tās triecas lapās, zaros un mājas sienā? Ja tās tumsā neredz, kāpēc tās lido tumsā? Kāds dabai bija funktieris ar maijvabolēm?

Bet tur – augšā.. Venēra kļūst gan mazāka, gan lielāka vienlaikus – tā tuvojas Zemei, bet reizē arī samazinās tās apgaismotā daļa, tā dilst. Paradokss – jo mazāka Venēras apgaismotā daļa, jo spožāka tā ir pie debesīm. Skatoties no Zemes, Venēra ar katru dienu arvien vairāk tuvojas Saulei, līdz 6. jūnijā tā būs tieši priekšā Saulei – būs Venēras tranzīts. Ļoti ceru, ka tā būs diena bez mākoņiem. Varbūt pat sarīkošu kādu publisko pasākumu ar Saules vērošanu, jo nākamā tāda iespēja būs tikai pēc 105 gadiem, var nesagaidīt.

Saturns kā vienmēr smuks – gredzenu karalis. Tas gan kļūst mazāks, jo attālinās no Zemes, tomēr, pat neskatoties uz gaišajām debesīm, izdevās saskatīt piecus pavadoņus. Interesanti, ka tas tikai 10° augstāk par Venēru, bet redzamība krietni labāka – Kasini sprauga pavisam skaidri redzama. No 1.3 miljardu kilometru attāluma. :))

Vēl bija Mēness, bet nu.. Mēness ir Mēness, ko tur.

Bilžu gan nebūs, man vēl nav vajadzīgo skilu, rokas dreb un vissirslikti. Tikai īss video ar Venēru, jo tā drīzumā pievērsīs sev lielu uzmanību (sievietes..).

Vēl es vienkārši ilgi sēdēju un neko nedarīju. Man laikam viss patīk.

Good news, everyone!

Izrādās, es nesirgstu ar autismu.

bordeaux ieteiktais gabals iz Menhetenas dzīves gan bija skaists, bet nepanesams. Viena no tām lietām, kur it kā viss ir, tu atzīsti, zajebis doma, bet paskatīties nevari. To varētu palaist fõnā kaut kādai hipsteriskai ballītei.

Gabals ar jauno Karginu ļoti pārliecinoši ierindojas kategorijā унылое говно, salīdzinājumā ar to gabals no Menhetenas ir aplam aizraujošs. Vispār es vienreiz gribētu plašāk aplūkot to aplam izplatīto tendenci padomju kīnõ: kamdēļ galvenie varoņi tik bieži ir beidzamie lūzeri? Vārdsakot, jaunais Kargins ir lūzeris, kas ļoti grib būt sliktais puika, bet kam nesanāk. Un viņa māmuļa Ludmila Gurčenko arī ir lūzere, tāda ne līdz galam has been, kas pārdzīvo gan to, ka vairs nekā nav, gan to, ka īsti arī nemaz nebija. Filmu nevarēju paskatīties ilgāk par kādām piecpadsmit minūtēm, sagaidīju, kad jaunais Kargins saka "mņe nužni ģeņgi" un slēdzu prom.

Tā nu paliku pie Horizon, kas deliveroja, kā vienmēr. Šoreiz trāpīju uz viena astoņdesmito gadu raidījuma par vairošanos dzīvnieku vidū. Jauki nodēvēts "Making sex pay", tas gandrīz visu laiku stāstīja par dzīvnieku kopošanās paradumiem un stratēģijām un bija neaprakstāmi lielisks līdz pat pašām beigām, kad viņi sadomāja vilkt paralēles ar cilvēkiem. Jā, hallo! Mēs tak sen viņas jau paši bijām savilkuši un priekā spiedzām īīīīī, cik lieliski, mēs uzvedamies uz mata tāpat. Mēs neesam tik stulbi, mums pielec arī tad, ja visu neiebaksta ar pirkstu acī.

Vispār tie Kargina vārie mēģinājumi tēlot iekšējo pretrunu plosītu jaunieti uzdzinuši vēlmi paskatīties, kā to dara tie, kas netaisa унылое говно. Tātad vakara noslēgumā seko Rebel without a Cause.

Cheers!

Sēniskas izklaides piektdienas vakarā

Visi, ko es Valmierā pazīstu, ir vai nu mani radinieki, vai tur vairs nedzīvo, vai ir jaunie vecāki, kas piektdienas vakaros brauc skatīties, kā viņu atvases dejo Ēveles pagasta svētkos. Tāpēc plānoju pavadīt vakaru kaut kāda nepretencioza kīnõ un Valmiermuižas alus sabiedrībā.

Bet ko skatīties? Šortlistē ir 1) BBC Horizon, paplašināšu savus apvāršņus, 2) A. Duboxa meistardarbs "Tur, kur beidzas jūra" un 3) Rīgas Kinostudijas mākslas filma ar mazgadīgu Valēriju Karginu un pilngadīgu Ludmilu Gurčenko galvenajās lomās.

Varbūt jums ir vēl kādi ieteikumi?

karoče es esmu stulba

šodien ir šņuk - visu dienu nosēdēju pie vienas metodes un tikai ar viena kolēģa palīdzību izdevās tikt vismaz kaut kādā jēgā. Attiecīgi pēc tam grupēšana nestrādā, a pirms tam tos datus sagrupēt es pat nezinu kā, jo nekādu selekti tur īsti nedarbojas a kā to visu pabāzt zem if...else, es pat iedomāties nevaru. Ehh - viss ir slikti. Es nesaprotu, ko es daru tādā darbā, ja jau galu galā esmu tik stulba, ka pat ar vienu sūdu netieku galā.
Jāiet šancēt pa jutmiem, pa vēlsazinkurieni - dodiet man fizisku darbu un viss, jo apparently neko gudrāku es nespēju paveikt. Besis. Uz sevi un visu pasauli. Nebia tālu, lai darbā apraudātos par savu stulbumu.

Vot nebija darbiņu praktiski enmaz pēdējos mēnešus, un 3dien mani apkrāva pēc pilnas programmas. Turklāt tādi, kur sēdi un buries un tāpat nekas nav saprotams..
Kamēr es tur p**os ar to vienu metodi, jau sen būtu pārrakstījusi visas iesaistītās klases, lai izmanto temp tabulu un viss strādātu kā man vajag. Tikai nesapratu to tekstu par to izmantošanu citur. Labi - tur vismaz kko varēja saprast. A ja attaisa otra projekta kodu, tur vispār viss ir sviestā. Pilnīgākajā :(

Un 1dien jau tas sviests nekur nebūs pazudis. :((

Nezinu, ko es gribu. Bēgu atkal no domām par to, ko es gribu. Jo tad ir tukšums. Tā vietā slēpjos aiz iegribām, aiz kaut kādiem aiz ausīm pievilktiem mērķīšiem. Skrienu uz visām pusēm un vielaikus neskrienu nekur. Tādos brīžos vajag ar visiem sakašķēties, lai varētu pilnvērtīgi iegrimt dusmās uz sevi un vienlaikus sevis žēlošanā par to, ka nevienam mani nevajag un tā...