|
Jūnijs 3., 2013
 | 20:41
Sēžu un smirdu pēc ķiplokiem. Kopš Marija man parādīja kādu vienkāršu bulgāru recepti, es esmu "uzkārusies". Karstā vasaras dienā, pats ideālākais paēdiens + daudz ātrāk saliekams kopā kā aukstā zupa. Viss ko vajag - grieķu jogurts (nu tas baltais, naturālais), gurķis, ķiploki, dilles, sāls, pipari. (es jau te apsveru variantus šito uztjūnēt ar kādām grauzdētām sēkliņām. Triks ir tajā, ka to grieķu jogurtu atšķaida ar ūdeni, kamēr bļodā izveidojas kas zupai līdzigs (vai mūsu kefīram). Izrādās, ka bulgāri šo miksli - ūdens + jogurts, dzer kā dzērienu (atkal, kā mūsu kefīrs), pieliekot mazliet sāli. Lai gan sākumā bolījos, izrādījās baigi garšīgi! Kur es paliku? Nu tad "zupa" bļodiņā gatava, viss kas palicis - iegriezt bļodā gurķus, iespiest ķiplokus pēc paša ieskatiem, piegriezt svaigas dilles, sāli, piparus uz garšu, un visgaršīgākais, atvēsinošākais vasaras paēdiens gatavs! Un var ēst cik uziet, nav vainas sajūtas ne par ko, jo kāda tur vispār uzturvērtība, cik vien no šķaidītā jogurta.
|
 | 22:36 - To The Wonder
Treileris šeit.
Neatceros kad, laikam kādus pāris mēnešus atpakaļ kaut kur atradu šīs filmas treileri, noskatījos, un aizrāvās elpa - viss, man jāredz. Man patīk skaistas, emocionālas filmas, skaisti kadri, filmēšanas leņķi. Pēc treilera likās, ka šī būs filma man tieši laikā. Arī aktieru klāsts labs - Olga Kuriļenko (Man viņa iepatikās no Bonda), Reičela MakAdamsa ir viena no manām favorītēm, kopš viņa parādījās Šerlokā Holmsā, un par Havjēru Bardemu vispār varētu romānus uzrakstīt.
Lai vai kā, vakar beidzot atradu filmu pēc mēnešu pūliņiem, domāju, būs man šodien romantiskais vakars pašai ar sevi, bet beigās tāda vilšanās. Es nespēju to filmu noskatīties līdz galam. Visi vienmēr smejas, ka es esmu tā emocionālā dīvainīte, bet šis gabals pat priekš manis bija par traku. Noskatījos līdz pusei - filmai nav stāsta, varbūt vien tāds kā motīvs, viss pārējais interpretācijai. Lielākā daļa kadru spēlē uz emocijām. Bet es noguru - stunda filmas, bet neviens īsti nerunā, Olga tikai skraida apkārt uz pirkstgaliem, virpuļo apkārt kā balerīna uz narkotikām, Bens Afleks vienkārši izraisīja dusmas ar savu pasivitāti. Bardema loma kā mācitājam, kurš netiek galā ar savu aicinājumu, vienkārši likās ne pa tēmu (varbūt, ka vairāk jēgas parādās pēc tās stundas, kur apstājos). Un visvairāk mani laikam atgrūda fakts, ka es nespēju skatīties uz Olgas atveidoto varoni, kura ir tik ļoti iemīlējusies Afleka attēlotajā vīrietī, ka visa viņas dzīve griežas ap viņu, katrs viņas solis ir viņam, viņa ir gatava visur doties viņam līdzi, gaidīt uz viņu kā tāds kucēns, vienkārši pazaudējot sevi kā sievieti, kā individuālu personību. Varbūt, ka mani tas tā aizķēra, ka pati jūtu, pēdējā laikā pārāk esmu iegrimusi savās attiecībās, un lēni, sāku balansēt uz tās paļāvīgā kucēna robežas, bet šis bija kā pliķis pa seju, cik muļķīgas ir sievietes, pakārtojot visu savu dzīvi un esību vienam vīrietim. Viss kaut kur sākas, un tāpat arī kaut kur beidzas. Un kad tu esi atdevis sevi visu, bet tas otrs pagriežas, un vienu dienu aiziet? Kas paliek tev? Nekas.
|
|
|
|