izdomāju, ka neiešu uz semināru, jo, nu, reāli es tur tikai traucētu - parunāt es tāpat īsti labi nevaru, un klepoju tik daudz un skaļi, ka cilvēki varētu tam cauri nedzirdēt, ko saka citi. plus, vispār pārsteidzoši grūti man tās gulaga tēmas ietvaros teju vislaik nejusties kā raudāt, vakardien lekcijā kā atcerējos par vectētiņu un viņa bailēm, tā nevaru pārstāt par to arī domāt, eh. laimīgie ne-postpadomju valstu studenti, kam tas viss tomēr ir daudz mazāk "reāls" - vismaz ne pavisam necik personisks.
piešņauktā salvete | nošķaudīties