apņemos, ka šis būs pēdējais vakars tuvākās nedēļas laikā, kad es palieku nomodā nakts dzīlēs, bet nerakstu neko b.darbam. man ir lielas aizdomas, ka šī apņemšanās varētu izgāzties, bet ir taču vismaz jāmēģina, šo nedēļas nogali esmu tā nobumbulējusi, ka maz neliekas. bet vismaz jūtos lieliski pavadījusi laiku, par spīti visiem nakts murgiem un tam, ka dienas iesākumā ragu istabā, sēžot segā ietuntulējusies pie datōra un izmisīgi mēģinot lasīt teorētisko literatūru, kamēr roberts, viņa māte un kāmis bija aizbraukuši uz kaut kādām dvēseļu (es zinu, šis nav pareizais nosaukums, bet pareizo es neatceros, un izklausās tas tieši tāpat) dzirnavām, es, protams, gaužām neceremoniāli iesnaudos, atspiežot galvu uz rokām, un abas rokas ļoti notirpa. tad, kad es pamodos, izrādījās, ka šim mazliet apkaunojošajam notikumam ir pat bijis liecinieks - miķelis, bet, es ceru, man izdevās novērst viņa uzmanību no šādas manas izgāšanās, piedāvājot paņemt uz mana datōra pamočīt skyrimu, kamēr es lasīšu citu teorētisko literatūru, kas man pieejama izdrukātā formātā, dzerot stipru tēju ar pienu, stratēģiski novietojusies tieši blakus viņam, lai aiz bailēm no atkārtota publiska kauna nevarētu atļauties netīšām atkal iemigt. jāatceras beidzot sākt ēst tos sasodītos vitamīnus, nu.