es katru dienu izdomāju, ka nu gan es izdarīšu kaut kādu cienījamu apjomu bakalaura darbam, uzrakstīšu to un šito, sameklēšu kaut ko relevantu, ko izlasīt, aizsūtīšu ēpastu darba vadītājai, bet tas viss vienmēr beidzas ar kaut ko citu. dažreiz lasu kaut ko citu. visbiežāk es vienkārši aizmiegu. varbūt man ir tāda atkarība no miega kā citiem no narkōtikām.
manas koncentrēšanās spējas ir kā zelta zivtiņai. es jūtos nožēlojami. man kauns.
šitik traki vēl nekad nav bijis, lai gan pamazām jau esmu līdz šim izaugusi, arvien mazāk darbaspēju, arien vairāk skumju un apātijas.

un man nav pat attaisnojuma, ka "esmu iemīlējusies" vai "darbs traucē mācībām" vai "jebkāds cits sakarīgs pamatojums". manas smadzenes vienkārši ir salūzušas, haha.


lūk, tagad visi to zina.