paskat, nu jau divarpus gadi pagājuši, kopš pirmsākumiem, kad man gribējās, nē, drīzāk izmisīgi vajadzēja vienkārši vietu, kur izgāzt un pāršķirstīt domas, kuras manā galvā bija kā negribēti mutantu bērni - tādas gluži normāli diezgan pusaudziskas, činkstošas, ar ļauniem, asiem nadziņiem, un redz, cik tālu esmu aizdzīvojusies. ļoti mainījušās manas domas par to, kas tad īsti šitāda dienasgrāmata ir, vai tā man ir derīga, un kas ir 'cienīgs', lai te nokļūtu, un ko var un ko nevar neslēpt. varbūt es tā ne vienmēr domāju, bet man šķiet, ka patiesībā es esmu pati sev kļuvusi interesantāka, pierakstot visādas lietas.

pirmkārt, lai kaut ko pierakstītu, nevis tikai nodomātu, tas ir jānoformulē, un tai procesā es mēdzu atrast visādas jaunas šķautnes. un tā esmu nonākusi līdz pārliecībai, ka, ja man kaut kas šķiet svarīgs un pierakstāms, man ir visas tiesības to darīt, nedomājot par to, vai visiem pārējiem tas nešķitīs vienaldzīgs - ja sarunā ar cilvēkiem tomēr ir vairāk tāds kā pienākums viņus izklaidēt, tad šeit es varu izklaidēt tikai pati sevi, un, izklaidējot sevi, saprast, ka līdzīgi varu izklaidēt arī citus. tas ir, tagad, varbūt ne vienmēr, bet pietiekami bieži varu vienkārši atļauties arī runāt par lietām, kuru aizraujošumu no kaut kāda objektīva viedokļa es varbūt apšaubītu, bet tagad uzdrošinos pamēģināt. jo domas noformulēšanas procesā tā var iegūt uzslāņojumu vai kas nu tas ir, kas var to padarīt interesantu pilnīgi neizskaidrojamā veidā.
otrkārt, es varu pēc tam mazliet iekāpt tajā savā pagātnē, kas ir pierakstīta. un tas ir diezgan neticami. es patiesībā diezgan bieži mēdzu vienkārši lasīt atpakaļ kaut ko no sarakstītā.

es nezinu, man arī šķiet, visa šī klabināšana kaut kā liek man justies mazāk fragmentārai, es nemāku to paskaidrot, bet no tā rodas tāda sajūta, ka ir kaut kāda kopbilde tomēr, es varu pierakstīt blakus kaut kādas ļoti kontrastējošas domas, un saprast, ka viņas bez problēmām var līdzāspastāvēt. rakstīšana dod kaut kādas kārtības ilūziju, kaut vai tikai tāpēc, ka vārdi un teikumi seko viens otram lineāri, bet domas tā nedara.

kad es biju maza, man bija kādi septiņi, astoņi gadi, mana vecmāmiņa laukos vasarā mēģināja man uzspiest dienasgrāmatas rakstīšanu, un man likās, ka tā ir stulbākā nodarbošanās pasaulē. es nezināju, ko rakstīt, man tas vienkārši nebija aktuāli. atceros, kaut kad atradu to vienu burtnīcu, kas man bija tikusi piešķirta dienasgrāmatas rakstīšanai. tur bija ierakstīti kādi pieci teikumi. atceros, viens no tiem bija "šodien baroju teļu". es vienkārši nesapratu, ko ar tādu dienasgrāmatu lai dara. es nesapratu, kas man tur jāraksta. iespējams, tāpēc, ka mana vecmāmiņa ļoti cītīgi centās mani piespiest to dienasgrāmatu rakstīt, visu laiku prasot, ko es tur esmu ierakstījusi (un es, protams, nevarēju neko pateikt, jo neko nebiju ierakstījusi), man ļoti ilgi likās, ka šī noteikti nav tāda lieta, ko es gribētu/varētu darīt. es biju pilnīgi pārliecināta, ka man nav nekā tāda, ko teikt. tagad es zinu, ka ir gan.