gāju pa ielu, klausījos lielajās ausīs, kuras vēl arī izolē skaņu no ārpuses, mūziku tik skaļi, lai +/- nomāktu ielas trokšņus (uz kādiem 40%). pēkšņi cauri visam tam dzirdu kaut kādu drausmīgu tucinieku, turklāt nešķiet, ka tas varētu nākt no blakus esošās ēkas, jo esmu pie Swedbank. pēc brīža saprotu, ka šī kaitinošā skaņa man seko, un identificēju trīs jauniešus, kas iet aiz manis, ar vienam plecā pakārtu tumbiņu. atskatos, saviebjos, domāju, OK, iešu ātrāk. bet tā mūzika kļūst arvien kaitinošāka, līdz es neizturēju, noņēmu austiņas, pagriezos un lūdzu viņiem, lai pagriež klusāk. man likās, ka viņi tiešām tā izdarīja, bet tad izrādījās, ka laikam tikai izslēguši, lai dzirdētu, ko saku, jo pēc brīža pretīgā skaņa atgriezās jaunā spēkā un es, dusmās kūpēdama, šķērsoju ielu (lai gan man vajadzēja būt tieši tajā ielas pusē, pa kuru gāju).

tad atgādināju sev, ka sīkums vien ir un ka situāciju taču esmu atrisinājusi, neviens man vairs netraucē, paskatījos pulkstenī, nopriecājos, ka precīzi paspēšu uz transportu, jo līdz tam vēl 7min. un tad tas transports aizbrauca man deguna priekšā vai nu 5min par agru, vai, ja nu pēkšņi tas bija iepriekšējais, ar 10min kavēšanos. bet es te tagad stāvu jau 15min un esmu dusmīga.