ar saldumi noskatījāmies filmu "moonlight", un es esmu sajūsmā, ka režisoram ir izdevies uzņemt filmu, kura, lai gan skar vairākas smagas un potenciāli provokatīvas tēmas (samudžinātas ģimenes attiecības, narkotikas, netradicionāla seksuālā orientācija), tomēr tās neekspluatē, un izstāsta stāstu, kas pirmkārt ir par cilvēku. turklāt - pārsteidzoši "vieglu" un cerīgumu raisošu stāstu, kurš liek just cieņu un pat apbrīnu pret galveno varoni un daudz domāt par visiem citiem tēliem un viņu likteņiem, kas filmā tikai ieskicēti. šī filma ir izcils piemērs tam, kā labas komandas rokās "mazāk ir vairāk" princips sevi pilnībā attaisno. ja, skatoties "zvaigžņu karu" jaunāko filmu, man bija sajūta, ka es par varoņiem neizveidoju nekādu priekšstatu un nejūtu, ka viņiem būtu kāda personība vai īsteni ticamas likmes stāstā, tad šeit, dodot pavisam nelielas informācijas druskas par tēliem, rada manī pilnīgu pārliecību, ka katram no tiem ir skaidra motivācija katrai rīcībai, tie tēli ir pilnasinīgi, dzīvi, ticami.

mani ļoti apbūra fakts, cik liela nozīme filmā bija klusēšanai. pauzes un vilcināšanās, manuprāt, ir viens no iespaidīgākajiem rīkiem, kas šajā darbā izmantoti, un man likās fantastiski, kā ar to palīdzību nepārtraukti būvējas iekšēja spriedze, kā ainas stiepjas kā gumija, līdz beidzot - teikums, rīcība, notikums, tinkš, nostieptā gumija izraujas vai pārplīst.
turklāt tas bieži notiek pārsteidzošos veidos, tas ir, situācijām ir negaidīti pozitīvi elementi, un varoņi (nu, ja neskaita "ļaundari" taironu) ir, lai gan sarežģīti un daudzviet tādā "pelēkajā" zonā, tomēr, gribētos teikt, beigu beigās - labi cilvēki. galvenā varoņa labākais draugs man vispār šķita likeability iemiesojums, pat tad, kad viņš rīkojas absolūti šausmīgi, es viņu par to nespēju nīst. bet vispārsteidzošākā šķiet galvenā varoņa spēja un uzdrīkstēšanās būt ievainojamam. un tā man šķiet milzīga vērtība Holivudas filmā, ko gribētos redzēt biežāk, nestandarta role models, vīrieši, kas ir kas vairāk par mačo stereotipiem.