nedaudz tāda sajūta, ka šodien būtu nodzīvojusi nedēļu

jau vismaz trīs reizes esmu gribējusi vienkārši apsēsties stūrī un paraudāt, neesmu pat ķērusies pie rītdienas skolas lietām, bet laikam vienkārši tagad iešu gulēt, celšos puspiecos un cerēšu uz veiksmi

brīžiem sāk stipri vien likties, ka maybe it's just me, varbūt vienkārši tomēr nav manos spēkos savienot divus darbus, ansambli, sociālo dzīvi, kaut kādas izklaides (kā, piemēram, grāmatu lasīšanu vai filmu skatīšanos, baseinu vai, ja ļoti paveicas, kādas spēles) un vēl regulāru ēšanu un gulēšanu; nevis man ir par daudz darāmā, bet es vienkārši spēju par maz. bet es negribu atteikties no lietām, kas man patīk. es atsakos vienkārši tikai no rīta celties, iet uz darbu, nākt mājās, padarīt vienu kaut kādu lietu un iet gulēt, un tā uz riņķi. fuck that. es gribu pilnvērtīgi dzīvot. man patīk dzīvot. man vienkārši vajag vairāk laika. nu, vai ūber stimulantus, acīmredzot.

(skaidrs jau, ka es saprotu, ka šīs ir muļķības, un vajag vienkārši pieņemt, ka lielākoties vismaz reizēm ir jāatsakās no lielākās daļas lietu, ko gribu darīt. bet man besī, ka tas, no kā galīgi nevar atteikties, tehniski bieži vien ir tas, kas ir visneinteresantākais no visa tā interesantā, ko daru, un arī aizņem visvairāk laika. es arī saprotu, ka tādos kosmiskos mērogos nevaru neko nokavēt un lielākoties arī mani tas pārāk neuztrauc, bet tad, kad man kāds, atvainojos, dirš virsū, ka neesmu paspējusi izdarīt to un šo, man reizēm gribas vienkārši saviebties un teikt, jā, nu, bet visa tā, ko es jums ESMU paspējusi izdarīt, dēļ, es, savukārt, neesmu paspējusi izmēģināt šo recepti, izlasīt šo grāmatu, iemācīties šo skaņdarbu, aiziet uz šo izstādi, satikt šo cilvēku - priecājušies būtu, ka vispār veltu savu laiku šai nodarbei. bet skaidrs, ka tā tās lietas nestrādā. jāņem vērā darba attiecību specifika, piemēram, haha. līdzsvars varbūt ir kaut kur citur, nekā esmu iedomājusies. nu, vai arī man tomēr jāatrod veids, kā efektīvāk - agresīvāk? - nospraust to tur, kur gribu, lai tas ir.)